BAUSKA I UN II PASAULES KARĀ
Pirmā Pasaules kara laikā 1915. gada 18. jūlijā Bausku
ieņēma Vācijas impērijas armija, bet gandrīz pusi pilsētas
iedzīvotāju Krievijas varas iestādes pirms vāciešu ienākšanas piespieda doties
bēgļu gaitās. Vācu okupācijas laikā 1916. gadā Bauskā tika ierīkota pilsētas
elektriskās apgaismošanas sistēma, bet līdz pilsētas pievārtei tika izbūvēta
šaursliežu dzelzceļa līnija "Meitene - Bauska".
Bauskā Mēmeles tilts.
1918. gada
martā-decembrī Bauska ietilpa vācbaltiešu izveidotās Kurzemes hercogistes un Apvienotās
Baltijas hercogistes sastāvā,
kas zaudēja varu Kārļa Ulmaņa vadītajai Latvijas
Pagaidu valdībai. 1918. gada
novembrī pilsētā atrodas apmēram 300 vācu kareivju militārā komandanta fon
Firksa pakļautībā. 30. novembrī tiek izveidota pilsētas valde piecu cilvēku
sastāvā. Par pirmo Bauskas pilsētas galvu kļūst advokāts Jānis Kļaviņš, bet par
viņa vietniekiem vācietis Roberts Gutmans, latvietis J. Viļumsons, ebrejs.
J.Izraelsons un latvietis Eduards
Rijkurs. Jau pirmajā sēdē tiek nolemts, ka sēdes turpmāk notiks latviski,
līdzšinējās vācu vai krievu valodas vietā. 1. decembrī jaunā valde pieņem
lēmumu par pilsētas milicijas izveidi no septiņiem miličiem, kam jārūpējas par
kārtību pilsētā.
1919. gada 22. maijā pilsētā iegāja
Andrieva Niedras valdībai padotās vācbaltiešu karaspēka
vienības. 1919. gada septembrī varu pilsētā pārņēma Bermonta-Avalova komandētā Rietumkrievijas Brīvprātīgo armija, līdz beidzot 1919. gada 17. novembrī Bausku
atbrīvoja Latvijas Bruņotie spēki. No pirmskara 8300 iedzīvotāju
palikuši bija tikai 2900.
Pirmās brīvvalsts laikā Bauska bija
apriņķa pilsēta, tajā darbojās alus darītava, dzirnavas, kokzāģētavas un 363
tirdzniecības uzņēmumi. Pilsētā darbojas daudzas krājaizdevumu biedrības,
interešu organizācijas. Divdesmito gadu beigās tagadējās Uzvaras ielas rajonā
sāka veidoties jaunais pilsētas rajons. 1929. gadā tika atklāts piemineklis
Brīvības cīņās kritušajiem, 1930.gadā atklāja jauno Bauskas pamatskolu (tagad
Bauskas 1. vidusskola), uzcēla dzelzsbetona tiltu pār Mēmeli. Starp veco
pilsētu un Mūsas upi veidojas jaunā apbūve. No 1923 - 1940. gadam tiek izdots
nedēļas laikraksts "Bauskas Vēstnesis". 1937. gada 7. jūlijā Bauskā
notiek Dziesmu svētki.[11] Notiek pilsētas labiekārtošana, sākas kanalizācijas
izbūve, vecā tirgus laukuma vietā plāno ierīkot parku, bet Ķirbaksalā 15. maija
parku. Plānots uzsākt reģionālās slimnīcas celtniecību.
II PASAULES KARŠ
1939. gada nogalē no Latvijas, tai
skaitā Bauskas, uz nesen okupēto rietumu Poliju repatriējās
gandrīz visi vācu tautības iedzīvotāji un izzuda viena no tradicionālajām
pilsētas minoritātēm, vācbaltieši. 1940. gada jūnijā-augustā notika radikālas
pārmaiņas. Latviju
okupēja PSRS
karaspēks, pēc Satversmei neatbilstošām vēlēšanām tika izveidota LPSR ko inkorporēja PSRS sastāvā. Privātīpašumā esošie
uzņēmumi un ēkas tika nacionalizēti. Padomju varas gadā represijām un
deportācijām tika pakļauti ap 100 baušķenieku.
Jau pirmajā Otrā Pasaules kara nedēļā, 1941. gada 28. jūnijā
pilsētu okupēja nacistiskās Vācijas armija un ieļāva jaunizveidotā Ostlandes reihskomisariāta sastāvā; sākās nacistu
okupācijas gadi. Jau
1941. gada jūlija sākumā tika nodedzināta Bauskas sinagoga, 9. jūlijā izveidots ebreju geto, 15. jūlijā Bauskas Tirgus laukumā
publiski tika kastrēti 56 ebreji. Līdz augusta beigām pilsētā un
Vecsaules koncentrācijas nometnē tika nogalināti aptuveni 2000 Bauskā un
apkārtējā novadā dzīvojošie ebreji.
1943. gada 20. jūnijā plaši tika
svinēta pilsētas 500 gadu jubileja. Par Bauskas dibināšanu toreiz tiek pieņemts
1443. gads, kad tika uzsākta Livonijas ordeņa jaunās pils celtniecība.
1944. gada
jūlija beigās Bauska uz pusotru mēnesi nonāca tiešas karadarbības zonā. Pilsēta
bija nostiprināta, jo aizsargāja Rīgu no dienvidiem. Bauskas aizstāvēšanā
piedalījās arī vietējie aizsargi, policijas darbinieki un daudz citu
brīvprātīgo. Jau 23. jūlijā apriņķa aizsargi saņēma trauksmes pavēli ieņemt
aizstāvēšanās pozīcijas gar Lietuvas robežu. Bet drīz noskaidrojās, ka
ienaidnieks pilsētai tuvojas no Jelgavas puses, kādēļ aizstāvju vienības
atvilka.
29. jūlijā apriņķa priekšnieks maj. J. Uļuks
saformēja kaujas bataljonu 300 vīru sastāvā no vietējiem policijas
darbiniekiem, aizsargiem u.c. brīvprātīgiem. Jau tanī pašā dienā bataljons
ieņēma aizstāvēšanas pozīcijas Lielupes labajā krastā pretim Bornsmindes
sēklim. Šī vieta bija sevišķi bīstama, jo pilsētas iekarotāji agrākos karos
arvien bija nākuši pāri šim sēklim.
Bataljona vienības nebija vēl paspējušas ierakties, kad ienaidnieks no upes pretējā krasta jau atklāja ložmetēju un pat šauteņu uguni. Kamēr bataljons aizturēja ienaidnieku pirmās līnijās, tikmēr policijas vads izkārtoja iedzīvotāju evakuāciju no apdraudētās pilsētas.
Bataljona vienības nebija vēl paspējušas ierakties, kad ienaidnieks no upes pretējā krasta jau atklāja ložmetēju un pat šauteņu uguni. Kamēr bataljons aizturēja ienaidnieku pirmās līnijās, tikmēr policijas vads izkārtoja iedzīvotāju evakuāciju no apdraudētās pilsētas.
Ja maj. Uļuka saformētais un
komandētais bataljons nebūtu aizpildījis tukšo robu pie Bornsmindes sēkļa, tad
jau 30./31. jūlija naktī krievi būtu pārkļuvuši Lielupei un pilsētu ieņēmuši.
Pēc 3 dienām bataljonu nomainīja vācu vienības. Pēc īsas atpūtas bataljona
rotas un vadus sadalīja starp citām latviešu un vācu (380. grenadieru pulka)
vienībām tieši pilsētas sektorā.
Naktī uz
18. augustu Sarkanas Armijas 179. divīzijas spēki pārcēlās Lielupei un nākamajā
naktī 306. divīzijas spēki uzbruka vāciešu nostiprinājumiem Mūsas krastā
iznīcinot tos, iebrūkot pilsētā un sasniedzot tās centru. Vācu armija pievilka
papildspēkus, "Ferdinand" un "Tiger" modeļu tankus un
atsvieda sarkanarmiešus uz Mūsas dienvidu krastu, kas atkāpjoties uzspridzināja
tiltu.
Papildus vācu armijai, sešas nedēļas
viena latviešu leģiona rota, aizsargu bataljons un trīs
policijas bataljoni atvairīja Sarkanās armijas mēģinājumus ieņemt pilsētu. 11.-14. septembrī
veiktajos padomju aviācijas uzlidojumos tika sagrauta trešdaļa Bauskas ēku (100
ēkas sagrautas, 300 dažādas postījumu pakāpes) un pilsēta ieņemta 1944. gada
14. septembrī.
Latviešu policijas vienību
papildinājumu štābs 1944. g. 24. septembrī iesniedza ģenerālim Jekelnam
sekojošo rakstu:
"LATVIEŠU POLICIJAS VIENĪBU PAPILDINĀJUMU ŠTĀBS Rīgā, 1944. g. 24.
septembrī
Nodaļa I. Dienasgr. Nr. 6396
Augstākajam SS- policijas vadītājam Ostlandē un Runo.
Noraksts: Latviešu leģiona ģenerālinspektoram. Attiecās uz: Latviešu
brīvprātīgo policijas bataljonu 23, 319 un 322 atvilkšanu no kaujām frontē.
Šī gada jūlija beigās
latviešu policijas brīvprātīgo bataljoni 23, 319 un 322 tika iesaistīti kaujās
pie Bauskas. Šie bataljoni brigf. Gīsekes vadībā cīnījās galvenā kaujas līnijā,
kur tie pierādīja sevi par izciliem karotājiem, kas redzams no daudzkārtīgām
uzslavām vācu vadības dienas pavēlēs un daudzajiem apbalvojumiem ar Dzelzs
krustu šo bataljonu karavīriem. Lieliniekiem caur laužoties pie Bauskas, bataljoni
nokļuva ielenkumā. Šie bataljoni salauza ielenkumu un, pa ceļam izpildot
nosprostojumu uzdevumus, ātrā pārgājienā nonāca pie Lielvārdes - Ķeguma. Tur
bataljoni tika pakļauti 58. kājnieku divīzijai un saņēma pavēli nodot visus
lietošanai derīgos automātiskos ieročus. Bataljoniem palika vienīgi šautenes un
krievu mašīnpistoles, kurām trūkst munīcijas.
Lai gan 215. kājnieku
divīzijas komandieris bija apsolījis bataljonus izņemt no frontes kaujām, jo
pēc smagajām kaujām karavīru drēbes ir saplēstas un netīras, apavi galīgi
nolietoti un karavīri ir utaini, atvilkšana nav notikusi. Bez tam 2/3 karavīru
ir noberztas kājas pēdējā ātrajā pārgājienā.
Neraugoties uz karavīru
aprakstīto stāvokli, 58. divīzija ir iesaistījusi šos bataljonus pozīciju
izbūvē, un divām rotām jāapsargā tilti pie Ķeguma un pārceltuve pie Lielvārdes,
lai gan vienībām nav automātisko ieroču un karavīri ir bez mēteļiem un segām.
Pamatojoties uz teikto,
lūdzu Jūsu gādību, lai augšā minētie bataljoni tiktu atvilkti no frontes un pēc
papildināšanas un apbruņošanas tos atkal padarītu par kaujas spējīgām vienībām.
Patreizējais stāvoklis atstāj nospiedošu iespaidu uz smagajās kaujās sevi
pierādījušiem un apbalvotajiem karavīriem, kas tagad tiek piedalīti citām
vienībām kā darba spēks un attiecībā uz kuriem nav arī notikusi apsolītā
atvilkšana no frontes to savešanai kaujas spējīgā stāvoklī.
A.Bulle,
Latviešu policijas pūlkvežleitnants un komandieris."
STRĒLNIEKU CĪŅAS MAZĀS JUGLAS KRASTOS 1917. GADĀ
 |
Daugavas šķērsošana 1917.gadā
|
Pirmajā pasaules karā 1917. gada 1. un 2.
septembra cīņas Rīgas frontē pie Mazās Juglas ieņem ļoti nozīmīgu vietu mūsu
vēsturē, jo tā ir pēdējā un otra lielākā latviešu strēlnieku kauja. Cīņas
notika plašā, 14 km garā frontē ar epicentru Ikšķiles novada teritorijā. Mūsu
6000 karavīri tikai ar dažiem lielgabaliem stājās pretim tikko Daugavu forsējušajai
Vācijas armijai (vairāk nekā 60 000 cīnītāju ar ļoti spēcīgu artilērijas
atbalstu). Krievijas armijas otrajā aizsardzības līnijā Mazās Juglas upes
labajā krastā latviešu karavīri pret skaitlisko un tehnisko ienaidnieka pārspēku
(vācieši plaši izmantoja arī aviāciju, ugunsmetējus un ar indi pildītas
lielgabalu granātas) varonīgi aizstāvējās visu 2. septembri. Strēlniekus vadīja
2. latviešu strēlnieku brigādes komandieris Ansis Lielgalvis, viņa štāba
priekšnieks Aleksandrs Zahariadze un pulku komandieri Jukums Vācietis, Andrejs
Krustiņš, Gustavs Mangulis un Pēteris Avens.
Tā laika cilvēku noskaņojumu un notikumu uztveri
savās atmiņās apraksta latviešu gleznotājs Kārlis Baltgailis, tobrīd 5.
Zemgales latviešu strēlnieku pulka jātnieku–izlūku komandas strēlnieks:
1. septembra agrā rītā mūs uzmodināja
nikna un nepārtraukta artilērijas viesuļuguns dunoņa Daugavas pusē. Nebija
šaubu – tur sākusies kauja. Steidzīgi seglojam zirgus un dodamies uz Ropažu
muižu. Pie atsevišķām lauku mājām pulcējas strēlnieki. Satraukums. Štābā no
armijas vadības pienākusi ziņa, ka vācieši mēģinājuši forsēt Daugavu, bet
atsisti. Šai ziņai tomēr nevar ticēt. Laiks iet, un dobjā dunoņa pamalē
nemazinās. Uz ceļiem parādījušies bēgļi, kuri stāsta, ka vācieši jau esot
Daugavai šinī pusē. Nāk ievainotie karavīri un bēgoši krievu zaldāti bez
ieročiem un daži pat bez cepures. Mums rīkojums – aizturēt dezertierus un
griezt atpakaļ. Veltīgas pūles. Pa katru stundu bēgošo skaits vairojas, tāpat
ievainoto un no gāzes saindēto.
Strēlniekos uztraukums – kamdēļ mūs
nesūta uz fronti, jo tur vārās kā raganu katlā. Ievainotie stāsta, ka pēc
ārkārtīgi niknas apšaudes, arī ar gāzu lādiņiem, vācieši pārcēlušies pāri
Daugavai un piespieduši krievu karaspēku atkāpties. Bet armijas štābs vēl
arvien ziņo par vācu uzbrukumu sekmīgu atvairīšanu.
Nav vairāk ko gaidīt. Uz ceļa pulcējas
Zemgaliešu rotas. Piebrauc munīcijas divriči. Strēlnieki steidzīgi ņem no tiem
patronas un rokas granātas. Neparasts skats no Ikšķiles puses – nāk izklaidus
krievu sakautās armijas cīnītāji, brauc armijas vezumos saklupuši karavīri.
Visi steidzas tikai projām, bet šeit stingrās rindās stājas strēlnieki un gaida
pavēli, lai dotos uz priekšu. Pie kroga gala sastājušās dažas bēgļu sievas,
skatās nopietni un skumji uz mums – latviešu karavīriem, kāda jauna meitene
saplūkusi dāliju ziedus, pienāk un sāk tos izdalīt tuvāk esošajiem
strēlniekiem.
Uzbrukumam Rīgas frontē vācu ģenerāļi sāka
gatavoties jau 1916. gada decembrī. Tika nolemts forsēt Daugavu pie Ikšķiles un
strauji doties ziemeļu, kā arī ziemeļrietumu virzienā. Tādējādi būtu panākti
divi pamatmērķi: gūstā kristu Krievijas 12. armija un tiktu ieņemta Rīga.
Frontes līnija iztaisnotos, un vairākas divīzijas varētu sūtīt uz Franciju, kur
izšķīrās kara liktenis.[1]
Lai labāk izprastu 1917. gada 1. un 2. septembra
cīņu norisi, īsumā jāieskicē situācija abās karojošajās pusēs. Rīgas fronti jau
trešo gadu aizstāvēja Krievijas 12. armija (pozīcijas: Braņķuciems pie Slokas –
Tīreļpurvs – Olaine – Bērzmente – Ogre – Daugavas labais krasts – Aizkraukles muiža). Vasaras
laikā, ar nolūku saīsināt fronti, krievu vienības bez kaujas atstāja Rīgas
jūras līča piekrastē Klapkalnciema rajonu un Nāves salas placdarmu iepretim
Ikšķilei. Protams, ka tas negatīvi ietekmēja kopējo situāciju. Tomēr ļaunākais
bija karaspēka zemās kaujas spējas un, ar retiem izņēmumiem, nevēlēšanās
cīnīties.
Kopā Rīgas frontes kaujas sastāvs uz
šo brīdi – 192 000 karavīru, 1102 lielgabalu un 1900 ložmetēju, tajā
skaitā: latviešu strēlnieku astoņos pulkos – 18 500 karavīru un 102
ložmetēji.[2] Lielinieku aģitācija
visvairāk bija skārusi 2. latviešu strēlnieku brigādes četrus pulkus, kuri atradās
armijas rezervē Lielkangaru – Ropažu tuvumā. 1. latviešu strēlnieku brigādes
vienības stāvēja Olaines pozīcijās pie Rīgas – Jelgavas šosejas.[3] Kerenska valdības laikā
latviešu pilsoniskās sabiedrības līderi darbu ar latviešu strēlniekiem atstāja
novārtā. Tika risinātas citas problēmas – Latvijas autonomija, bēgļu jautājums,
Latgales nākotne, skolotāju kongress, agrārā reforma u. c. Lielie zaudējumi
iepriekšējās kaujās, sliktā pārtika, daudzsološie lielinieku solījumi: nost
karu, zemi zemniekiem, tautu pašnoteikšanās, maizi darbaļaudīm, kā arī vācu
labi organizētā brāļošanās noveda pie tā, ka no 1917. gada maija latviešu
vienības nostājās zem sarkanajiem karogiem. Jāņem vērā, ka daudziem strēlniekiem
bija labā atmiņā 1905.–1906. gada notikumi. Tomēr salīdzinājumā ar krievu
pulkiem latviešu strēlnieku vienībās kaujas gars, īpaši aizsardzības cīņām, vēl
turējās līmenī. Viņi tomēr atradās savā Tēvzemē, daudziem agrākajās kaujās bija
krituši draugi un radinieki. Īpaši jau neviens uz vāciešu žēlsirdību un
līdzjūtību necerēja.
Savukārt ķeizara Vilhelma II karavīri
strikti pildīja savu virsnieku pavēles. Vācijā valdīja vecā un stingrā prūšu
kārtība. Revolūcija un pārmaiņas sākās pēc gada un pāris mēnešiem. Vāciešiem
uzvara pie Rīgas bija ļoti nepieciešama, jo pie Ikšķiles viņi gribēja praktiski
pārbaudīt jaunas karošanas metodes – pēc vairāku stundu ļoti koncentrētas un
kombinētas artilērijas uguns nevis pa konkrētiem objektiem, bet pa 500 x 400 m
lieliem taisnstūriem seko tūlītējs kājnieku uzbrukums.[4] Uzbrucēju vienības
iepriekš bija karojušas citās frontēs, tās Latvijā ieradās tikai dažas dienas
pirms operācijas sākuma. Šiem karotājiem jēdzieni par brāļošanos neko
neizteica. Bez tam, gūstot uzvaru pār Krievijas 12. armiju un ieņemot Rīgu,
Vilhelms II plānoja turpināt Krievijas valsts tālāku iznīcināšanu un savu
vienību pārsviešanu uz Francijas kaujas laukiem.
Vācu armijas 1. septembra uzbrukuma mērķa
sasniegšanā svarīgākais bija laika faktors. Pamatjautājums bija ļoti vienkāršs
– kurš pirmais ieņems krievu iepriekšizbūvētās aizsardzības pozīcijas Mazās
Juglas krastos apmēram 7–8 kilometru attālumā uz ziemeļiem no Daugavas.
Pēc uzvaras trīs stundu ilgajā artilērijas
kaujā sestdienas rītā, 1. septembrī pie Ikšķiles vācieši uzsāka trīs koka
pontonu tiltu būvi. Šeit bija koncentrēta 1/10 daļa visas vācu armijas
artilērijas – 1159 lielgabali, mīnmetēji, bumbmetēji, izšaujot 560 000
granātas, nomāca 66 krievu lielgabalus un piespieda atkāpties Daugavas labā
krastā novietotos kājniekus. Jau pulksten desmitos no rīta pēc upes forsēšanas
priekšējo vienību izlūki pārgāja Rīgas – Daugavpils dzelzceļa līniju.[5] Tomēr tālāk uzbrucēju
(grupējuma karavīru kopējais skaits pārsniedza 100 000) virzība uz priekšu
notika lēni, rezultātā tik ļoti kārotās Mazās Juglas upes labo krastu pie
„Vilīškalniem” pirmie ap pulksten četriem pēcpusdienā sasniedza 5. Zemgales
latviešu strēlnieku pulka pamatspēki, kuri īsā cīņā iztrieca no ierakumiem
nelielās vācu vienības.[6] Uzbrucējiem ātrās un
pārliecinošās uzvaras vietā nākamajā dienā nācās iesaistīties ilgā un asiņainā
kaujā.
Rodas
jautājums, kāpēc vācu vienības 1. septembrī līdz otrajai krievu aizsardzības
līnijai pie Mazās Juglas upes uz priekšu virzījās pārāk lēni. Iemesli ir
vairāki:
- Vācu ģenerāļi
operācijas plāna izstrādē neievēroja vienu no uzbrukuma pamatprincipiem –
spēka koncentrācija galvenajā virzienā. Tā rezultātā trīs divīzijas pēc
Daugavas forsēšanas pagriezās pa kreisi un devās tieši uz Rīgu. Kopumā tā
bija apmēram trešdaļa no visa uzbrucēja karaspēka. Šīs divīzijas sprosta
pozīcijā pie Stopiņiem jau gaidīja 110. krievu kājnieku divīzija, un šeit
sākās ilgstoša kauja.[7]
- Vācu armijas labi atstrādātais mehānisms sāka buksēt: trīs pirmo divīziju karaspēks (apmēram 30000 karotāji), kas šķērsoja Daugavu pa trim tiltiem, pretēji pavēlē noteiktajai kārtībai, savās kolonnās iekļāva vezumniekus. Tādējādi arī virzība uz priekšu strauji palēninājās un tika zaudētas vairākas tik dārgās stundas. Protams, ka arī ceļu tīkls starp Ikšķili un Tīnūžiem un Mazās Juglas upi bija slikts, šī teritorija – mežaina un purvaina, tās centrālajā daļā atradās plašais Kaparāmura ezers. Krietna daļa uzbrucēju kavalērijas šādos apstākļos apmaldījās, daudzi zirgi krita un savainoja kājas pret šaursliežu dzelzceļa sliedēm, kuras speciāli bija izmētātas uz meža ceļiem.[8]
- 130. Hersonas kājnieku pulka pretuzbrukumā, kurš atspieda vācu vienības no pašreizējās šosejas Rīga – Ulbroka – Tīnūži – Ogre līnijas līdz Rīgas – Daugavpils dzelzceļam, tika iegūtas tik nepieciešamās dažas stundas laika. Šīs kaujasspējīgās vienības izvietojums Mazās Juglas kreisā krasta tuvumā apstiprina to, ka Krievijas 12. armijas vadība gaidīja pretinieka lielo uzbrukumu pie Ikšķiles.[9]
Latviešu strēlnieki izvirzīties cīņai pret
Daugavu šķērsojošajiem vāciešiem uzsāka pēc pavēles 1. septembra pēcpusdienā.
2. latviešu strēlnieku brigādes aizsardzības centrā, galvenajā sektorā, tika
novietots 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulks, jo šajā vienībā bija divas
reizes vairāk ložmetēju nekā citos brigādes pulkos. Pa labi no Jukuma Vācieša
komandētajiem karavīriem nostājās 8. Valmieras latviešu strēlnieku pulks, bet
pa kreisi – 6. Tukuma latviešu strēlnieku pulks. Brigādes rezervē atradās 7. Bauskas
latviešu strēlnieku pulks, kura sastāvā esošo rotu lielākā daļa nākamās dienas
kaujas laikā pakāpeniski tika nodotas 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulkam –
lai aizvietotu no ierindas izsistos cīnītājus. Visi brigādes karavīri pirms
lielās kaujas rezervē bija atpūtušies vairāk nekā nedēļu.[10]
1. septembra vakarā 2. latviešu
strēlnieku brigāde ieņēma savas norādītās pozīcijas un sāka gatavoties
aizsardzības kaujai, kā arī izsūtīja izlūkus. Daži no viņiem krita, kā arī tika
saņemti gūstā. Tā vācieši uzzināja, kas ir viņu pretinieki ziemeļos. Analizējot
radušos situāciju, tika nolemts latviešus apiet no austrumiem. Naktī uz 2.
septembri plkst. 3:00 vācieši pēc artilērijas sagatavošanas uguns uzbruka 129.
Besarābijas kājnieku pulka pozīcijām pie „Misiņiem” (2 km attālumā no 6. Tukuma
latviešu strēlnieku pulka kreisā flanga, t. i. – Tīnūžu muižas). Krievu
karavīri šo triecienu atsita, pretējā gadījumā 2. septembra dienas kauja pie
Mazās Juglas upes nenotiktu.[11] Latviešu spēkiem būtu
steidzīgi jāatkāpjas. Vācu vienības pēc neveiksmes pie „Misiņiem” uzsāka
gatavoties uzbrukumiem 2. latviešu strēlnieku brigādes centram. Pretinieka
artilērija strēlnieku ierakumus apšaudīja jau no paša rīta, kājnieku triecieni
sākās dienas vidū. Par tālākiem notikumiem lai liecina kaujas dalībnieks, 5.
Zemgales latviešu strēlnieku pulka 1. rotas jefreitors Julians Balodis:
"...Un tad sākās. Īsta elle zemes virsū. Pirmais uzbrukums nāca uz mūsu
pulku, 2. latviešu strēlnieku brigādes centrā. Sprakšķēja šautenes, tarkšķēja
ložmetēji, sanēja lodes, griezīgi kauca lādiņi, plīsa šrapneļi, sprāga
granātas, mīnas, gaisā lidoja šķembas un zemes pikas. Viss tas vilkās ilgi –
likās, ka veselu mūžību. Tad kaujas troksnis pamazām norima un apklusa.
Iestājās atelpa. Vācu uzbrukumu atsitām ar ložmetējiem, rokas granātām un
šautenēm. Mūsu artilērija izšāva 5-6 granātas un apklusa visu cīņas laiku,
pametot mūs kaujas laukā vienus.
Īsajā atelpas brīdī ieradās rotu
ķēķi ar pusdienām. Kaut arī nebija nekādas ēstgribas, tomēr pēc pusdienām
aizgājām un novietojām ēdienu ierakumos priekš vakariņām. Vilis Libervirts
aizgāja pie rotas komandiera informēties. Podporučiks Sebežs, citkārt kaujās
īstenais lauva, šodien bija apātiski pasīvs. Artilērijas mūsu rīcībā neesot,
arī rezervju nav. Rotas komandiera pavēle bija, ka jāturas līdz pēdējam vīram.
Un tad atkal sākās – nepārtraukts un
kombinēts vācu uzbrukums. Virs mūsu galvām lidoja vācu lidmašīnas, kuras meta
bumbas un šāva ar ložmetējiem. Mūsu ierakumi bija tīti sprādzienu dūmos. Tā
bija īsta nāves un iznīcības deja. Skanēja ievainoto strēlnieku lāsti un vaidi,
plūda asinis... No rotas virsniekiem ierindā palika tikai podporučiks Sebežs,
pārējos ievainoja. Vācu uzbrukums neatslāba. Zem mūsu nāvējošās uguns, pāri
kritušajiem, uzbrukumā nāca arvien svaigi ienaidnieka spēki. Vācu artilērijas
uguns kļuva niknāka. Sevišķi iznīcinošu lielgabalu un mīnmetēju uguni vāci
vērsa uz Cukurgalvu, kura atgādināja darbojošos vulkānu miniatūrā. Mums ziņoja,
ka tur ierindā nav vairs pat neviena apakšvirsnieka.
Kauja turpinājās – vēl negantāk, vēl
niknāk. Pēkšņi redzam, ka no Cukurgalvā izvietotā vada daļa strēlnieku izlec no
ierakumiem un dodas uz pakalna nogāzi. Drīz strēlnieki noguļas ķēdē un sāk
šaut. Starp Cukurgalvu un 8. Valmieras latviešu strēlnieku pulku ir ielauzies
pretinieks. Daļa mūsu 3. vada strēlnieku pēc Viļa Libervirta komandas izlec no
ierakumiem, skrien un sagulst kartupeļu laukā starp saimniekmāju un Cukurgalvas
nogāzi. Kā vareni pātagas cirtieni noskan mūsu šauteņu zalves. Uzbrūkošā
ienaidnieka kolonna jūk un krīt. Pārrāvuma briesmas ir likvidētas. Te virs mūsu
galvām parādās vācu lidmašīna, viņa apmet loku un zemu pārlaižas mums pāri. Mēs
viņu saņemam ar šauteņu un ložmetēju uguni. Bet tūlīt uz mūsu pusi šņākdamas
nāk vācu smagās granātas. Līdzīgi pērkona grāvieniem noskan virs mūsu galvām to
sprādzieni, mēs tiekam apbērti ar šrapneļu lodīšu krusu. Gandrīz vai pusi no
mums ievaino, dažus pat ļoti smagi un vairākās vietās – starp viņiem arī
strēlnieku Auguli. Tomēr vairums tiekam viegli savainoti. Sākam rāpties ārā no
kartupeļu lauka, ievainotos nesam un vedam līdzi uz saviem ierakumiem.
Sanitārus jau sen kā neredz,
ievainotos pārsējam paši. Vieglāk ievainotie paši aiziet pa satiksmes eju uz
pārsienamo punktu. Grūti ievainotie nu ir jānes mums. Vilis Libervirts man un
kādam gados vecākam strēlniekam liek aizgādāt uz aizmuguri kājas stilbā smagi
ievainotu biedru. Mani gan tas ne visai iepriecina, jo negribas šķirties no
savas rotas. Satiksmes eja ir pilna ar ievainotajiem un to nesējiem. Aizmugurē
paliek šauteņu un ložmetēju šāvienu troksnis.”
Daudzie vācu izlases karavīru
triecieni 2. septembrī burtiski sašķīda pret latviešu strēlnieku stingro
apņēmību aizsargāt savu Tēvzemi un dzimtās sētas. Nenoliedzami tā bija mūsu
strēlnieku „gulbja dziesma”. Izpildījuši savu uzdevumu, dzīvi palikušie
latviešu karavīri ar smagu sirdi atkāpās līdz Siguldas un Cēsu pozīcijām.
Zaudējumi bija ļoti smagi – 5. Zemgales un 6. Tukuma latviešu strēlnieku pulkā
no ierindas izsita vairāk nekā pusi cīnītāju, 7. Bauskas un 8. Valmieras latviešu
strēlnieku pulks cieta mazāk. Par šo cīņu raksturu liecina arī daudzie Brāļu
kapi 2. latviešu strēlnieku brigādes cīņu teritorijā – „Kaparāmuri II”,
„Lejastīnūži”, „Luņģi”, „Pikkalni”, „Sili”, „Štāli” un „Auziņi”. Lielākā daļa
apbedīto šajās klusajās lauku kapsētās ir uzbrucēji – vācu karavīri.
Ko ieguva un panāca Mazās Juglas kaujas
varoņi: vācu karaspēks neizpildīja savu uzdevumu pilnībā – Krievijas 12. armija
netika sagūstīta un atkāpās no Rīgas priekštilta pozīcijām uz Vidzemi. Šo
vienību sastāvā bija arī četri latviešu strēlnieku pulki no 1. latviešu
strēlnieku brigādes. Kopumā arī visas strēlnieku daļas, gan ciešot smagus
zaudējumus, pēc papildinājumu saņemšanas no Latviešu strēlnieku rezerves pulka saglabāja
savus galvenos spēkus.[12 Morāles jomā strēlnieku
vienības zaudēja daudz vairāk nekā militārajā ziņā. Rīga, kuru viņi sargāja
divus gadus, krita nīsto vācu rokās. Pēc Mazās Juglas kaujas dažādu apstākļu
ietekmē strēlnieku vienību demoralizācija kļuva vēl ātrāka, tuvākajos pāris
mēnešos liela daļa veco strēlnieku – veterānu dezertēja vai arī demobilizējās.
Viņu piemēram sekoja virsnieki – vienību komandieri. Tie, kas palika savā
Tēvzemē, kā arī no vācu gūsta atbrīvotie bijušie strēlnieki aktīvi cīnījās par
mūsu jaunās valsts brīvību Latvijas Republikas armijas rindās 1919.–1920. gada
Latvijas Atbrīvošanas karā.
Pēc vēsturiskajām cīņām Latvijas
Republika, pienācīgi novērtējot Mazās Juglas cīņu nozīmi, apbalvoja ar Lāčplēša
Kara ordeni septiņus šīs kaujas varoņus – Jāni Kureli, Jāni Sebežu, Kārli
Sloku, Pēteri Stērsti, Pēteri Bebrišu, Kārli Jēkabsonu un Eduardu Bruži - Breži.[13]
_____________________________________________________________
[1] Militāro rakstu
krājums. - Nr. 1 – Rīga, 1924. - 98. lpp.
[2] Российский Военно исторический архив (Krievijas Valsts militārās vēstures
arhīvs, tupmāk – РГВИА), ф. 2031.,
оп. 1., д. 225., л. 163.
[3] Militāro rakstu krājums. - Nr. 1 – Rīga, 1924. - 100. lpp.
[4] Hanslian R. Der chemishe Krieg. – Berlin, 1927.
- S. 111-112; Уткин A. Первая мировая война.
– Москва, 2001, c. 384
[5] Zabecki D. Steel Wind. – [b.v.], 1994, p. 25;
РГВИА, ф. 2152., оп. 1., д. 192., л.
36/102.
[6] РГВИА, ф.
3456., оп. 2., д. 69., л. 1.
[7] Militāro rakstu
krājums. - Nr. 1 – Rīga, 1924. - 115., 126., 127. lpp.; Заончковский А. Первая
мировая война. – С-Петербург, 2000, c.675
[8] Militāro rakstu krājums. - Nr. 1 – Rīga, 1924. - 114. lpp.
[9] РГВИА, ф.
2744., оп. 2., д. 32., л. 1/12.
[10] Latvijas Valsts arhīvs , 45. f., 2. apr., 234. l.,
108.,109.lp.; РГВИА, ф. 3459., оп. 1., д. 26., л.
14-15.; ф. 2551., оп. 1., д. 73., л.
32-33.; ф. 3461., оп. 1., д. 36., л.
88-89.
[11] РГВИА, ф.
2363., оп. 2., д. 105., л. 58.
[12] Latvijas Valsts Vēstures arhīvs, 5434. f., 1. apr., 905. l., 12-14. lp.
[13] Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri. Biogrāfiska vārdnīca. / Sast.: Šēnbergs M.,
Bambals A., Rauzāns G., Romanovskis R., Ruņģis E., Treide U. – Rīga, 1995. –
64., 100., 213., 214., 279., 477., 489., 580. lpp.
