7. Topogrāfija
7.1. Topogrāfisko karšu mērogi un apzīmējumi
Kartes mērogs ir skaitlis, kurš norāda, cik reižu rajons
apvidū samazināts, attēlojot to kartē.
 |
|
Kartes mērogs
|
Orientēšanās sporta kartēm lielākoties ir mērogs – viens
pret desmit tūkstošiem (1:10 000) vai viens pret piecpadsmit tūkstošiem (1:15
000).
Militārās topogrāfiskās kartes biežāk izmanto mērogā –
viens pret divdesmit pieciem tūkstošiem (1:25 000) un viens pret piecdesmit
tūkstošiem (1:50 000).
Mērogu, kuru kartē izsaka ar skaitļiem, sauc par skaitlisko mērogu – 1:10 000 ir skaitliskais mērogs.
Skaitlis 1 apzīmē 1 cm attālumu kartē. Skaitlis
10 000 atbilst šim attālumam centimetros apvidū. Tātad 1cm kartē attēlo
10 000 cm dabā.
Lai attālumu dabā no centimetriem izteiktu metros,
skaitlim 10 000 jānosvītro divas pēdējās nulles, jo vienā metrā ir 100 cm
– skaitlis ar divām nullēm.
Tātad mērogā 1:10 000 1cm kartē = 100m dabā.
Ērtība labad varat izmantot nelielu tabulu.
M 1:10 000
1mm kartē = 10m dabā 1cm
kartē = 100 dabā
2mm kartē = 20m dabā 2cm
kartē = 200m dabā
5mm kartē = 50m dabā 5cm
kartē = 500m dabā
10mm kartē = 100m dabā 10cm
kartē = 1000m dabā
M 1: 15 000
1mm kartē = 15m dabā 1cm
kartē = 150 dabā
2mm kartē = 30m dabā 2cm
kartē = 300m dabā
5mm kartē = 75m dabā 5cm
kartē = 750m dabā
10mm kartē = 150m dabā 10cm
kartē = 1500m dabā
 |
| Autostrāde: 2 – joslu skaits, 8 – joslas platums, A seguma materiāls; stāvvieta |
 |
| Ātrgaitas
maģistrāle, ārpusmēroga vairāklīmeņu krustojums |
 |
|
a)
automaģistrāle:
platums 7m un lielāks; kritums 8% un lielāks ;
b) šoseja: platums mazāks par 7m; crb –
caurbrauktuve; 8(9)-ceļa raksturojumi; 8-brauktuves platums, (9)-ceļa
platums, A,G-seguma materiāli
|
 |
| Būvējams ceļš |
 |
| Ceļu numuri: starptautiskie, galvenie, 1.kategorijas ceļi |
 |
| Uzlabots zemesceļš: 6-brauktuves platums, zemesceļš |
 |
| Lauku un mežu ceļš |
 | |
|
|
 |
| Viensliežu dzelzceļš, pieturas punkts, šaursliežu dzelzceļš |
 |
| Strupceļš, platforma; trosu ceļš |
 |
| Tilts, paceļams vai izgriežams tilts, Dzb-materiāls, 175-garums, 10-platums, 60-celtspēja |
Robežas
 |
|
Valsts robeža; a-kupica, b-robežstabs
|
 |
| Rajona vai republikas pilsētas robeža |
 |
| Nacionālā parka robeža, rezervāta robeža |
Veģitācija
 |
| Lapu koku mežs, skuju koku mežs |
 |
| Jauktu koku mežs; ozols, priede – koku tipi |
 |
| Stiga, 4-stigas platums; parks vai skvērs |
 |
| Rets mežs |
 |
| Jaunaudze |
 |
| Izdedzis mežs |
 |
| Izcirtums |
 |
| Meža puduris, koku vai koku rinda |
 |
| Dārzs, dārzs ar ogulāju |
 |
| Krūmājs |
 |
| Purvs caurejams, necaurejams; sūnājs, meldrājs |
 |
| Pļava, mitra pļava |
 |
| Atsevišķs skujkoks ar orientiera nozīmi, atsevišķs lapu koks ar orientiera nozīmi, atsevišķs jauktu koku puduris ar orientiera nozīmi |
 |
| Pārpurvota pļava |
 |
| Izmirkums |
 |
| Atsevišķs koks, krūms vai krūmu puduris |
Būve
 |
| Ēka,
viensēta, nozīmīga ēka |
 |
| Baznīca, kapliča, kapsēta |
 |
| Piemineklis, siltumnīca, ārpusmēroga notekūdeņu attīrīšanas iekārta |
 |
| Aka, ārpusmēroga ūdenskrātuve, avots |
 |
| Dūmenis; torņi: kapitālie, vieglas konstrukcijas |
 |
| Radio un TV tornis, radio un TV masts, transformātors |
 |
| Autouzpildes stacija, rūpnīca ar dūmeni, rūpnīca bez dūmeņa |
 |
| Termoelektrostacija, vējdzirnavas, degvielas krātuve |
 |
| Lidosta, kūdras ieguve, ārpusmēroga drupas |
 |
| Virsmežniecība; mežniecība; pagrabs, bunkurs |
 |
| Ala, atsevišķs akmens, ārpusmēroga kempings |
 |
| Metāla vai mūra nožogojums |
Reljefs
 |
| Karjers, bedre, kurgāns vai paugurs |
 |
| Smiltājs |
 |
| 0.29 – iedzīvotāju skaits tūkstošos |
 |
| Ģeodēziskais punkts ar augstumu, ģeodēziskais punkts uz ēkas, ģeodēziskais punkts uz baznīcas |
 |
|
Augstumatzīme, dominējošā augstumatzīme, horizontāles,
pushorizontāles |
 |
| Grāvis, strauts, upe, kanāls: šaurāk par 3m, no 3 līdz 5m, no 5 līdz 30m, 20m-platums, 1.7-dziļums, grunts |
 |
| Straumes virziena norāde, 0,2-ātrums m/s, 87,4-līmeņatzīme |
 |
| Nepārbraucams aizsprosts |
 |
| Ūdenstilpne mērogā, pārbraucams aizsprosts: 120.5-augšas atzīme, Dzb-materiāls, 350-garums, 15-platums, 25-līmeņu starpība, 231-noteces garums; ūdenskritums |
 |
| Periodiski izsīkstoša ūdenstece |
 |
a-nepastāvīga
vai venoteikta krasta līnija, b-stāvkrasts ar pludmali(ārpusmēroga), 7-stāvkrasta augstums, c-stāvkrasts bez pludmales, 5-stāvkrasta augstums, d-krastmala, nostiprināts krasts,
e-mols, f-enkura stāvvieta vai neierīkota piestātne, g-ūdensmērīšanas postenis,
h-smilšains krasts, i-izobāta, j-dziļuma atzīme, k-straumes virziena norāde un
straumes ātrums, l-bāka, m-signāluguns
|
7.2. Attāluma noteikšana starp objektiem pēc kartes
Ar lineālu:
Piemērs:
Karte 1:50 000
1mm = 50m
30mm x 50m/1mm = 1500m
Attālums starp objektiem 1500m
7.3. Attāluma mērīšana apvidū
Apvidus
vienkāršākie un aptuvenie attālumu noteikšanas paņēmieni, kurus bieži izmanto
taktikā, veicot dažādus kaujas uzdevumus, ir šādi:
7.3.1. Acumērs
Acumērs ir cilvēka
spēja noteikt attālumu līdz priekšmetiem ar redzes palīdzību bez jebkādiem
mērinstrumentiem. Kaujas apstākļos tas bieži ir vienīgais paņēmiens, jo
izšķiroša nozīme ir laikam.
Pēc acumēra:
- nezināmu attālumu aprēķina, nosakot, cik reizes attālumā
ietilpst kādas labi zināms „standarta” izmērs. Piem.: Attālumā līdz objektam ietilpst
2 futbola laukuma garumi;
- nezināmo attālumu nosaka salīdzinot ar zināmu citā
virzienā no novērotāja;
- attālumu nosaka pēc izšķiršanas spējām. Cilvēka redze
konkrētas detaļas spēj izšķirt noteiktos, zināmos attālumos.
Maksimālie attālumi, kādos mēs redzam objektu ar neapbruņotu aci:
|
Objekti un
pazīmes
|
Attālums
|
|
Lielas
celtnes
|
8 km
|
|
Rūpnīcu
skursteņi
|
6 km
|
|
Atsevišķi esošas
mājas
|
5 km
|
|
Skursteņi
uz māju jumtiem
|
3 km
|
|
Koku
stumbri, stabi, cilvēki uz ceļa
|
1,5 km
|
|
Ejoša
cilvēka kāju un roku kustības
|
700 m
|
|
Logu
rāmji, dzeloņdrāšu aizsprostojuma mieti
|
500 m
|
|
Stieples
uz mietiņiem, koku lapas
|
200 m
|
|
Sejas
izteiksme, strēlnieku ieroča detaļas
|
100 m
|
|
Cilvēku
acis punktu veidā
|
70 m
|
|
Acu
baltumi
|
20 m
|
7.3.2. Dzirde
Attāluma
noteikšana pēc dzirdes. Ja ir
normāla dzirde, bezvēja naktī skaņas, kas nāk no dažādiem avotiem, var uztvert
šādos maksimālos attālumos.
|
Skaņu
avots
|
No kāda
attāluma var dzirdēt
|
|
Cilvēka
soļi
|
30 m
|
|
Salauzta
zara troksnis
|
80 m
|
|
Runas
skaņas
|
150 m
|
|
Krītoša
koka brakšķēšana
|
800 m
|
Automobīļu
kustība: - pa šoseju
- pa grunts
ceļu
|
1 km
700 m
|
|
Atsevišķi
šāvieni no šautenes
|
2 km
|
|
Tanku
kustība: - pa šoseju
- pa grunts ceļu
|
4 km
2 km
|
|
Artilērijas
baterijas šaušana
|
līdz
10 km
|
7.3.3.
Skaņas
un gaismas
Skaņas izplatīšanās vidējais ātrums gaisā ir 330m/s, t.i.,1 km
skaņa veic ~ 3 sekundēs. Gaismas ātrums 300 000 km/s ir momentāns.
Tātad attālums
kilometros līdz šāviena uzliesmojumam ir vienāds ar sekunžu skitu no
uzliesmojuma brīža līdz momentam, kad dzirdam troksni, dalītam ar 3.
Piem.: šāvienu dzirdam pēc 15 sekundēm. Attālums (A) būs
A = 15 : 3 = 5
km
Attāluma
noteikšanai izmanto lineālu, ar kuru, turot to 50cm attālumā no acs, izmēra
redzamo objekta augstumu (platumu vai garumu) milimetros. Pēc tam faktisko
zināmo augstumu (platumu, garumu), izteiktu centimetros, dala ar lineālu izmērīto
augstumu (platumu vai garumu) milimetros un rezultātu reizina ar 5. Gala
rezultāts noteikts metros.
Piemēram,
telefona stabs (augstums 6m), izmērīts ar lineālu, augstumā aizņem 10mm.
Attālums līdz stabam A = 600/10 x 5 = 300 (m). Precizitāte attālumu noteikšanā
ar šo metodi ir 5-10%.
|
|
Izmēri metros
| ||
|
Objekts
|
augstums
|
garums
|
platums
|
|
Vienstāva
koka māja ar jumtu
|
7-8
|
-
|
-
|
|
Kapitāla
dzīv.māja – vienstāva
|
4-4,5
|
-
|
-
|
|
Attālums
starp sakaru līn.stbiem
|
-
|
50-60
|
-
|
|
Sakaru
līnijas koka stabs
|
5-7
|
-
|
-
|
|
Vidēja vecuma
mežs
|
20
|
-
|
-
|
|
Tanks
(vidējais)
|
2-2,5
|
6-7
|
3,5
|
|
Bruņutransportieris
|
2
|
5-6
|
2-2,5
|
|
Automašīna: smagā
Vieglā
|
2 – 2.5
1,5-1,8
|
5-6
4-4,5
|
2-3,
1,5
|
|
Vidēja
auguma cilvēks
|
1,7
|
-
|
-
|
|
Pasažieru
vilciena vagons (4 asis)
|
4,25
|
24-25
|
2,75
|
|
Preču vagons
(4 asis)
|
4,0
|
13,6
|
2,75
|
|
Dzelzceļa
cisterna (4 asis)
|
3,0
|
9,0
|
2,75
|
|
Dzelzceļa
platforma (4 asis)
|
1,6
|
13,0
|
2,75
|
7.3.3.
Objekta
leņķiskie izmēri
Objekta leņķiskos izmērus – miljēnas – nosaka ar
tālskatu, periskopu vai citu instrumentu, kura vienam okulāram ir speciāls
tīkliņš.
Attālumu līdz
objektam nosaka pēc formulas:
Attālums līdz
Objekta izmērs metros x 1000
objektam
=
------------------------------------
metros
Tūkstošdaļas
Piem.: 6x1000:30=1200
Objekts atrodas 1200 metru
attālumā.
 |
|
7.3.3.
Attāluma
noteikšana ar soļiem
Attālumu noteikšana ar soļiem parasti izmanto gājienā pa
azimutu, sastādot apvidus shēmas un atzīmējot uz kartes atsevišķus objektus. Katram
karavīram jāzina sava soļa garums, kas
atkarīgs no auguma un tā proporcijām.
Lai noteiktu sava soļa garumu, apvidū ar mērlenti izmēra
noteiktu attālumu (piemēram, 100m) un to pašu attālumu nosaka ar soļiem.
Attālumu var mērīt arī ar pārsoļiem.
|
7.3.
Koordinātes nolasīšana kartē
Koordinātes nolasīšana kartē
 |
|
4 ciparu koordinātes
|
 |
| 6 ciparu koordinātes |
 |
|
8 ciparu koordinātes
|
7.3.
 |
| Debespušu savstarpējais izvietojums |
7.5.1. Debespušu noteikšana ar kompasu
Nosakot
debespuses ar SILVAS modeļa kompasiem:
- jāsavieto
kompasa kapsulas “ziemeļu” bultas smaili (atzīme N-360o) ar pamatnes
atskaites svītru pēc orientēšanās indeksa;
- pagriežot
kompasu, jāsavieto magnētadatas ziemeļu galu ar skalas “ziemeļu” bultas smaili;
- nemainot
kompasa stāvokli, caur spoguļa virziena ierīci jānovizē uz kādu attālāku
orientieri, kuru var izmantot, norādot virzienu uz ziemeļiem, un nosaka
virzienus uz pārējām debespusēm.
7.5.2. Debespušu
noteikšana pēc debess spīdekļiem
Ja nav busoles (kompasa) vai jādarbojas magnētisko anomāliju rajonā, dienā debespuses var aptuveni noteikt pēc Saules, naktī - pēc Polārzvaigznes vai Mēness. Ziemeļu puslodē vasarā Saule uzlec apmēram ziemeļaustrumos, bet noriet ziemeļrietumos. Ziemā tā uzlec dienvidaustrumos, bet noriet dienvidrietumos. Tikai divas reizes gadā Saule uzlec tieši austrumos un noriet rietumos. Tas notiek pavasara un rudens iestāšanās dienā – 21.martā un 23.septembrī.
 |
| Saules redzamais ceļš pie debess: 1 – ziemas
saulgriežu dienā, 2 – pavasara un rudens iestāšanās dienā, 3 – vasaras
saulgriežu dienā
Latvijā pēc
vietējā astronomiskā laika Saule (kad tā ir redzama) 6.00 vienmēr būs
austrumos, 12.00 – dienvidos un 18.00 – rietumos.
Lai pēc Saules noteiktu debespuses jebkurā dienas laikā, kad redzama Saule, var izmantot pulksteni. |
 |
|
Debespušu noteikšana pēc Saules un pulksteņa:
a) līdz plkst.12.00, b) pēc plkst. 12.00.
|
Turot
pulksteni līmeniski, pulksteņa stundu rādītāju pagriežam pret Sauli, virs
rādītāju ass vertikāli pieliekam sērkociņu. Sērkociņa ēnai ar pulksteņa stundu
rādītāju jāveido taisne; tas norāda, ka stundu rādītājs vērsts tieši pret
Sauli. Leņķi starp stundu rādītāju un skaitli 12 uz pulksteņa ciparnīcas dala
uz pusēm.
Pirms pusdienas jādala leņķis, kad stundu rādītājam jānoiet līdz 12. Kreisajā pusē
redzams, ka pulkstenis ir 10.00, un pulksteņa stundu rādītājs pagriezts pret
Sauli. Līdz plkst. 12.00 stundu rādītājam jānoiet leņķis KOP, tādēļ tas jādala
uz pusēm. Leņķdale OD rāda uz dienvidiem.
Pēc pusdienas jādala uz pusēm leņķis, kuru stundu rādītājs nogājis no 12 līdz
pašreizējam laikam. Labajā pusē redzams, ka pulkstenis ir 16.12 un stundu
rādītājs pagriezts pret Sauli. No 12.00 līdz pašreizējam laikam stundu rādītājs
nogājis leņķi AOS, dalot to uz pusēm, leņķdale OD rāda uz dienvidiem.
Skaidrā
naktī debespuses var noteikt pēc Polārzvaigznes,
kas vienmēr jebkurā diennakts laikā ir ziemeļos. Lai atrastu Polārzvaigzni,
vispirms jāatrod Lielā Lāča zvaigznājs, kas sastāv no septiņām ar neapbruņotu
aci redzamām zvaigznēm. Lielā Lāča zvaigžņu a un b virzienā uz augšu, apmēram
piecu posmu c attālumā Mazā Lāča zvaigznājā saskatāma otrā zvaigžņu lieluma
zvaigzne – Polārzvaigzne. No Polārzvaigznes līdz apvārsnim novelk iedomātu
statenisku līniju. Stateņa un apvāršņa krustošanās punkts norāda virzienu uz
ziemeļiem.
Virzienu uz
ziemeļiem pēc Polārzvaigznes var noteikt ar precizitāti 2o – 3o.
 |
|
Debespušu noteikšana pēc Polārzvaigznes:
1. Lielais Lācis (Lielie Greizie Rati);
2. Mazais Lācis (Mazie Greizie Rati);
3. Polārzvaigzne
|
Pēc Mēness debespuses precīzāk var noteikt, ja redzams pilns Mēness. Pilns Mēness jebkurā laikā atrodas
Saulei pretējā pusē. Laika starpība to atrašanās vietā ir tieši 12 h un uz
pulksteņa ciparnīcas nav redzama, tad plkst. 0.00 un plkst. 12.00 pulksteņa
rādītājs būs vienā un tai pašā vietā. Tāpēc debespuses pēc pilna Mēness nosaka
tāpat kā pēc Saules.
Atsevišķu
apvidus priekšmetu pazīmes norāda to atrašanās vietu atkarībā no Saules:
- koku miza ir
raupjāka ziemeļu pusē, bet plānāka un elastīgāka (bērziem gaišāka) dienvidu
pusē;
- priedēm
mizas otrā kārta ziemeļu pusē pārsvarā ir tumši brūna, sasprēgājusi un paceļas
augšup pa tās stumbru;
- ziemeļu pusē
koki, akmeņi, šķindeļu, dakstiņu un šīfera jumti ātrāk un biežāk pārklājas ar
sūnu;
- skuju kokiem
sveķi vairāk uzkrājas un izdalās dienvidu pusē;
- skudru pūžņi
izvietojas koku, celmu, krūmu dienvidu pusē, kā arī dienvidu nogāze skudru
pūznim ir lēzenāka, bet ziemeļu – stāvāka;
- pavasarī
zāle ātrāk sazaļo meža pļavu ziemeļu pusē, jo to ātrāk aizsniedz un sasilda
saules stari;
- vasarā
augsne pie lieliem akmeņiem, ēkām, kokiem un krūmiem ir daudz sausāka dienvidu
pusē; to var pārbaudīt ar tausti;
- ogas un
augļi ātrāk nogatavojas, kļūst sarkani vai dzelteni dienvidu pusē;
- sniegs ātrāk
kūst dienvidu nogāzēs;
- kalnainā
apvidū ozoli aug pārsvarā dienvidu nogāzēs
* Pārējās pazīmes:
- pareizticīgo
un luterāņu baznīcās altāri parasti izvietoti austrumu pusē, bet galvenās
ieejas – rietumu pusē;
- katoļu
baznīcām altāri ir rietumu pusē;
- slīpā krusta
augšējā daļa norāda tieši ziemeļu virzienu.
 |
|
Debespušu noteikšana pēc
apvidus priekšmetu pazīmēm
|
7.3. Virziena
noteikšana, izmantojot kompasu un karti
Virziena magnētisko
azimutu ar SILVA modeļu kompasiem nosaka
šādi:
- vizē kustības virziena bultu mērķekli uz orientieri;
- nemainot kompasa pamatnes stāvokli, savieto skalas “ziemeļu” bultas sarkano
daļu ar magnētadatas ziemeļu (sarkano) smaili;
- nolasa magnētisko azimutu grādos vai miljemās pret atskaites svītru (pēc
vizēšanas indeksa kompasā SILVA RANGER 15).
Attēlā azimuts uz orientieri ir 45o. Virziena azimutu no
atrašanās vietas uz orientieri sauc par tiešo magnētisko azimutu. Dažreiz
nepieciešams izmantot pretējo magnētisko azimutu (dodoties pretējā virzienā),
kas atšķiras no tiešā magnētiskā azimuta par 180o. Pretējais azimuts
no orientiera uz atrašanās vietu būs 225o.
 |
|
Magnētiskā
azimuta noteikšana pēc kompasa.
(Attēlā
kompasa elementu labākai redzamībai virziena līnijas novirzītas pa kreisi)
|
Virzienu pēc
dotā magnetiskā azimuta (Am)ar SILVA modeļu kompasiem nosaka šādi:
- nostāda
norādīto azimutu (attiecīgu skalas skaitli) pret atskaites līniju (pie
vizēšanas indeksa kompasā SILVA RANGER 15);
- pagriežot
kompasa pamatni, savieto skalas ziemeļu bultas sarkano daļu ar magnētiskās
adatas ziemeļu sarkano galu;
- nemainot kompasa pamatnes
stāvokli, kustības virziena bultas mērķekļa norādītajā virzienā ievēro kādu
attālu orientieri.
7.3.
Savas atrašanās
vietas noteikšana
7.7.1. No tuvākajiem orientieriem pēc acumēra
Ar šo
paņēmienu atrašanās vietu nosaka uz orientētas kartes. Sākumā apvidū atpazīst
divus vai trīs tuvākos orientierus un pēc acumēra nosaka attālumu līdz tiem.
Tad pēc attāluma, ņemot vērā virzienu uz orientieriem, nosaka atrašanās vietu
kartē. Jo tālāk atrodas orientieri, jo lielāka būs atrašanās vietas noteikšanas
kļūda. Paugurainā un kalnainā apvidū par orientieriem bieži vien izmanto
raksturīgākās reljefa formas.
7.7.2. Ar attāluma izmērīšanu
Šo metodi
izmanto, ja virzāmies gar lineāriem objektiem (ceļiem, stigām utt.) aizsegtā
apvidū, kad redzamība ir stingri ierobežota, vai arī ejam pa azimutu.
Sākumpunktā, pirms gājiena sākšanas, pierakstām spidometra datus. Lai noteiktu
atrašanās vietu, uz kartes kustības virzienā atliekam attālumu, kas noiets
(nobraukts) no sākumpunkta. Galvenokārt atrašanās vietas precizitāti ietekmē
attāluma noteikšanas precizitāte apvidū.
7.7.3. Pēc virziena uz orientieri un pēc attāluma līdz
tam
Tā atrašanās
vietu var aprēķināt, ja apvidū atpazīts tikai viens orientieris. Šajā gadījumā
karti orientē pēc kompasa, ievērojot virziena labojumu. Kartē pie orientiera
apzīmējuma pieliek lineālu, vizē to uz orientieri apvidū, novelk taisnu līniju
un atliek uz tās attālumu no orientiera. Iegūtais punkts uz virziena līnijas
būs noteiktā atrašanās vieta.
7.7.4. Pēc vēruma līnijas
Par vēruma līniju sauc taisnu līniju, kura iet caur
stāvēšanas punktu un diviem raksturīgākajiem apvidus punktiem. Ja mašīna
atrodas uz vēruma līnijas, tās atrašanās vietu var noteikt pēc vēruma līnijas
uz lineāro orientieri. Atrodoties uz lineārā orientiera (ceļa) un divu vietējo
priekšmetu vēruma līnijas, pietiek novilkt taisnu līniju caur to nosacītajiem
apzīmējumiem līdz krustojumam ar lineāro orientieri (ceļu). Krustojuma
punkts būs atrašanās vieta.
 |
|
Pēc
vēruma līnijas |
7.7.5. Krustošana pēc trim orientieriem
Karti orientē pēc kompasa un atpazīst uz kartes un apvidū
trīs attālus orientierus. Pēc tam kartē vizē uz katru no izvēlētajiem
orientieriem un novelk taisnas līnijas no orientieriem uz sevi. Šīs līnijas
krustosies vienā punktā, kur arī būs atrašanās vieta. Šo metodi sauc par
pretējo krustošanu.
 |
|
Krustošana pēc trim orientieriem |
7.3.
Apvidus
raksturošana, izmantojot karti
Ar
topogrāfiskām kartēm ātri un diezgan sīki var izpētīt lielu apvidu, izdarīt
vajadzīgos mērījumus un aprēķinus, precīzi noteikt dažādu objektu atrašanās
vietas. Tādēļ šis paņēmiens ir galvenais un visizplatītākais, tikai jāievēro,
ka uz kartes nav atrodami visi dati, kas nepieciešami komandierim. Kartēs nav
parādītas apvidus sezonas izmaiņas. Apvidus izmaiņām pastāvīgi jāseko, tās
jāatzīmē kartēs un jāņem vērā pieņemot lēmumu. Lai iegūtu uzskatāmu priekšstatu
par apvidu, vienlaicīgi ar topogrāfiskajām kartēm armijas daļās izmanto arī
reljefa kartes un apvidus maketus.
7.4.
Orientēšanās
apvidū
7.9.1. Orientēšanās mežainā apvidū
Mežs ir ļoti
nabadzīgs ar orientieriem, arī redzamība tajā ir stipri ierobežota. Tas
apgrūtina kartes salīdzināšanu ar apvidu. Mežā orientieri ir krustceļi, ceļu un
stigu krustošanās vietas, upes, strauti, dziļas gravas, virsotnes, apdzīvotas
vietas, atsevišķas celtnes. Kustība mežā notiek galvenokārt pa ceļiem un
stigām. Orientēšanās procesā jāievēro, ka daļa meža ceļu, kuri ved uz cirsmām
vai pļavām, ir labā stāvoklī, bet uz topogrāfiskajām kartēm, it sevišķi ar
mērogu 1: 100 000 un 1: 200 000, nav parādīti. Kustības virzienu mežā ietur pēc
azimutiem, bet savu atrašanās vietu nosaka pēc nobrauktā attāluma. Maršrutā
rūpīgi seko pagriezieniem, krustceļiem, iepriekš paredzot to parādīšanos.
7.9.2. Orientēšanās kalnos.
Kustība
kalnos notiek pa ceļiem un pa takām kalnu pārejās, gar upēm un strautiem. Kalnu
maršrutiem raksturīgi stāvi kāpumi un nogāzes, bieži maršruta pagriezieni.
Atmosfēras dzidruma un lielu reljefa formu dēļ kalnos attālumi līdz
attālākajiem objektiem liksies mazāki nekā īstenībā. Orientieri kalnos ir
raksturīgākie apvidus elementi un reljefa formas (virsotnes, aizas, šļūdoņi,
atsevišķas koku grupas, upes, strauti, ceļi, takas, tilti, atsevišķas celtnes,
senu cietokšņu drupas, pieminekļi, kapuvietas u.c.). Kalnos bieži var novērot
lokālas magnētiskās anomālijas, kas ierobežo kompasa izmantošanu, nosakot
debespuses un kustības virzienu. Kustības virzienu kontrolē pēc debess
spīdekļiem vai attālām sniegotām virsotnēm, kuras labi redzamas no daudziem
maršruta punktiem.
7.9.3. Orientēšanās lielā apdzīvotā vietā.
Kustības maršrutu
caur lielu apdzīvotu vietu nosprauž pa galvenajām un maģistrālajām ielām. Uz
topogrāfiskajām kartēm tādas ielas ir parādītas platākas. Šo ielu turpinājumi
parasti ir šosejas un autostrādes. Pagriezienus maršrutā nosaka pie
orientieriem, kurus var viegli noteikt apvidū un kartē (tilti, viadukti,
stadioni u.c.). Orientēšanos atvieglo pilsētas plāns, kurā sīki parādīta ēku un
kvartālu konfigurācija. Braucot cauri apdzīvotai vietai, ir svarīgi laikus
brīdināt šoferi par gaidāmajiem pagriezieniem maršrutā, jo, aizbraucot garām
kādam pagriezienam, var vispār pazaudēt orientēšanos.
7.9.4. Orientēšanās naktī.
Daudzi
vietējie priekšmeti, kurus dienā var viegli atpazīt, tumsā ir grūti ieraugāmi
un to ārējais izskats izmainās. Attālumi līdz grūti ieraugāmiem priekšmetiem
liekas lielāki nekā īstenībā. Tumsā sasprindzinās redze, līdz ar to ātrāk
nogurst organisms. Tas viss apgrūtina orientēšanos. Plānojot maršrutu naktī,
maršrutu izvēlas gar lineāriem orientieriem, kas atvieglo virziena ieturēšanu.
Kontrolorientierus izvēlas tuvāk vienu no otra nekā dienā. Gājiena
sagatavošanas laikā rūpīgi izpēta maršrutu, iegaumē atmiņā kontrolorientierus,
ceļu raksturojumu pa posmiem.
