"Garnizona kauss 54": Ģen. P. Radziņš

Pēteris Valdemārs Radziņš bija Krievijas armijas virsnieks, Latvijas armijas ģenerālis un komandieris no 1924. līdz 1928. gadam. Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris. Vairāku vēstures un militāro grāmatu autors, kara zinību pasniedzējs.

Dzimis- 1880.gada 2.maijā Krievijas Impērijā (Latvijas teritorijā), Lugažu pagastā.

Miris- 1930.gada 8.oktobrī Latvijā, Rīgā, apglabāts Brāļu kapos.

Tautība – Latvietis.

Valstis - Krievijas Impērija, Ukrainas valsts, Ukrainas Tautas Republika, Latvija.

Kaujas darbība - Krievijas – Japānas karš, Pirmais pasaules karš, Krievijas pilsoņu karš, Latvijas brīvības cīņas.

Apbalvojumi: SV. Jura ordenis (IV šķiras)
SV. Staņislava ordenis (II un III šķiras)

                             SV. Annas ordenis (II, III, IV šķiras)
                              Lāčplēša Kara ordenis (II un III šķiras)
                              Triju Zvaigžņu ordenis (I šķiras)
                              Igaunijas Brīvības krusts (I šķiras, I pakāpes
                              Francijas Goda Leģiona ordenis (III šķiras)
                             Polijas „Virtuti Militari” ordenis
                             Somijas Baltās rozes ordenis (I šķiras)
                             Zviedrijas Šķēpa ordenis (I šķiras)
                              Izglītība - Viļņas junkurskola (1901), Ģenerālštāba akadēmija (1910).

Cits darbs- publicists, lektors, Lāčplēša Kara ordeņa domes biedrs un sekretārs.

Biogrāfija.

Dzimis Lugažu pagasta Jaunvīndedzēs lauksaimnieka ģimenē. Pirmās skolas gaitas uzsāka Lugažu draudzes skolā. Pēc tam mācījās Valkas pilsētas skolā un Valkas Nelsona reālskolā.

1898. gadā kā brīvprātīgais Radziņš iestājās Krievijas impērijas armijas dienestā. Savas dienesta gaitas viņš uzsāka 112. Urālu kājnieku pulkā, kas tobrīd bija dislocēts Kauņā. 1899. gadā tika komandēts uz Viļņas junkurskolu, kuru viņš pabeidza 1901. gadā iegūstot podporučika dienesta pakāpi. Dienestu turpināja 24. Simbirskas kājnieku pulkā, kas bija dislocēts Lomžas guberņā. No 1905. gada marta piedalījās Krievijas—Japānas karā Mandžūrijas armijas sastāvā. Viņš bija 10. Sibīrijas Omskas strēlnieku pulka rotas komandieris. Ar šo pulku Radziņš piedalījās vairākās kaujās. 1905. gada septembrī tika paaugstināts par poručiku. Pēc kara atkal dienēja 24. Simbirskas kājnieku pulkā. 1907. gadā iestājās Ģenerālštāba akadēmijā. 1909. gadā tika paaugstināts par štābskapitānu. 1910. gadā Radziņš pabeidza mācības Ģenerālštāba akadēmijā. Paaugstināts par kapitānu. Pēc akadēmija komandēja rotu 32. Kremenčugas kājnieku pulkā, kas bija dislocēts Varšavā. 1912. gadā tika pārcelts uz Ģenerālštābu, kur tika iecelts par štāba adjutantu 38. kājnieku divīzijas štābā. Vēlāk tika piekomandēts aviācijas karaspēkam.

Pirmo pasaules karu Radziņš sagaidīja kā 38. kājnieku divīzijas vecākais štāba adjutants. Kaujās piedalījās no 1914. gada augusta. 1914. gadā cīnījās pie Komarovas, Varšavas, Ravkas un Lodzas, bet 1915. gada sākumā pie Prasnišas un Mlavas. No aprīļa līdz maijam cīnījās pie Šauļiem un vēlāk Jelgavas apriņķī. 1915. gada 18. maijā tika iecelts par Novogeorgijevskas cietokšņa ģenerālštāba nodaļas priekšnieku. Piedalījās šī cietokšņa aizstāvēšanā līdz 5. augustam, kad lidmašīnā to atstāja pārlidojot uz Belostoku. Augustā bija piekomandēts Rietumu frontes virspavēlniek štābam, kur viņš bija sevišķo uzdevumu virsnieks. Oktobrī tika iecelts par 8. Sibīrijas strēlnieku divīzijas štāba priekšnieka vietas izpildītāju. Decembrī paaugstināts par apakšpulkvedi. 1916. gada februārī tika pārcelts uz 61. kājnieku divīzijas štābu, kur arī bija štāba priekšnieka vietas izpildītājs. Šeit viņš dienēja līdz kara beigām. 1917. gada maijā paaugstināts par pulkvedi. 1918. gada februārī Besarābijā Radziņš izformēja sev pakļautās vienības un devās uz Rumāniju.

1918. gada martā iestājās Ukrainas hetmaņa Skoropadska armijā, kur bija Ģenerālštāba Organizācijas-apmācības daļas priekšnieks. Šeit viņš dienēja līdz hetmaņa krišanai 1918. gada decembrī. Tajā pašā mēnesī iestājās Ukrainas Tautas Republikas armijā (Simona Petļuras), kur bija Ģenerālštāba priekšnieka palīgs. Šeit viņš dienēja līdz 1919. gada septembrim, kad armija tika sakauta. Pēc tam Radziņš devās uz Varšavu, kur oktobrī satika Zigfrīda Annas Meierovica vadīto Latvijas delegāciju. Sarunu rezultātā tajā pašā mēnesī atgriezās dzimtajā Latvijā.

No 1919. gada 27. oktobra Latvijas armijas dienestā pulkveža dienesta pakāpē. Uzreiz iecelts par Armijas virspavēlnieka štāba priekšnieku. Šajā amatā viņš vadīja visas Rīgas, Zemgales un Latgales atbrīvošanas kaujas. 1920. gada 5. februārī tika paaugstināts par ģenerāli. 13. augustā bija starp septiņiem augstākajiem virsniekiem, kuriem pirmajiem pasniedza Lāčplēša Kara ordeni. Viņš tika apbalvots pirmais ar III šķiras Lāčplēša Kara ordeni numur 1. Reizē tika iecelts par Lāčplēša Kara ordeņa domes biedru. Oktobrī pēc paša vēlēšanās atvaļinājies no dienesta. Rakstījis darbus par militāro vēsturi un militārās teorijas jautājumiem. Viens no viņa pazīstamākajiem darbiem ir "Latvijas brīvības karš" (1. daļa "Cīņas pret Bermontu", 2. daļa "Latgales atbrīvošana"). Piedalījās virsnieku sagatavošanā un apmācībā kā Kara skolas, Aviācijas skolas un Virsnieku kursu lektors. 1924. gada februārī tika iecelts par Latvijas armijas komandieri. 1927. gadā apbalvots ar II šķiras Lāčplēša Kara ordeni un ievēlēts par Lāčplēša Kara ordeņa domes sekretāru. 1928. gadā pēc paša vēlēšanās atbrīvots no armijas komandiera pienākumiem un iecelts par Kara akadēmisko kursu priekšnieku.

1930. gada 8. oktobrī, 50 gadu vecumā, miris Rīgā, savā dzīvoklī. Zemes klēpī guldīts Rīgas Brāļu kapos.

LAIKA BIEDRU ATMIŅAS

Latvijas Kareivis XI gads. Ceturtdien, 9.oktobrī 1930.g. Nr.229 (3121)

Ģenerāļa Radziņa piemiņai

Naktī uz 8.oktobri negaidot nomira ģen. Radziņš. Priekš Latvijas armijas tas ir liels zaudējums. Grūts stāvoklis bija mūsu armijai, kad 1919.gada oktobra otrā pusē ieradās ģen. Radziņš no tāliem dienvidiem savā dzimtenē. Mūsu armija bija paspējusi jau papildināt savus kaujas zaudējumus un ieņemt izejas stāvokli uzbrukuma cīņām. Vajadzēja tikai tagad sastādīt pareizu uzbrukuma plānu, dot noteiktus un saprotamus uzdevumus armijai un lietderīgi izmantot visus mūsu kauju līdzekļus. To pilnos apmēros izpildīja ģen. Radziņš, kā armijas virspavēlnieka štāba priekšnieks un mūsu uzvaras 3.-10.novembrī vaiņagoja viņa labi sastādīto plānu. Tādas pašas sekmes bija arī pie viņa otrā plāna, Jelgavas atbrīvošanas, izpildīšanas.

Beidzot viņa stratēģiskās spējas viss spilgtāki bija saskatāmas Latgales atbrīvošanās operācijā. Miera laikā ģen. Radziņš 4 gadus sabija armijas komandiera amatā, un šinī laikā tas pielika daudz pūles un enerģijas, lai mūsu armijas apmācība atbilstu visām mūsu laika prasībām. Beidzot pēdējos divus ar puse gadus ģen. Radziņš sabija akadēmisko kursu priekšgalā. Te viņa vadībā papildināja savas militārās zināšanas visi mūsu divīziju un pulku komandieri. Arī militārā rakstniecībā ģen. Radziņš ņēma dzīvu dalību, un viņš pirmais aprakstīja mūsu atbrīvošanās cīņās savā grāmatā „Latvijas atbrīvošanas karš”.

Kā no īsa pārskata redzams, tad ģen. Radziņam ir lieli nopelni mūsu atbrīvošanas cīņās, par ko viņš arī apbalvots ar Lāčplēša ordeņa 2. Un 3. Šķiru. Tāpat viņam arī lieli nopelni mūsu armijas apmācībā un audzināšanā un kā pateicību par to – saņēma Triju Zvaigžņu ordeņa 1.šķiru. Vieglas smiltis un saldu dusu tev vēlē Latvijas armija, kuru tu savā laikā vadīji kaujā un apmācīji miera laikā.

Ģen. Peniķis

Miris ģenerālis Radziņš

Aizvakar vakarā ap plkst. 23 savā dzīvoklī, Voldemāra ielā Nr. 23, dz. 2. Pēkšņi ar sirdstrieku miris augstāko militāro kursu priekšnieks ģenerālis P.Radziņš, kurš patlaban atradās atvaļinājumā. Nelaiķis jau ilgāku laiku slimojis ar sirds vājību, kuru ieguvis ilgās, grūtās kara gaitās, bet tomēr viņa nāve nāca negaidīta, jo viņš vēl bija pašos spēka gados. Ģenerālis savu dzīvokli apdzīvoja viens pats un viņa nāvi pilnīgi nejauši atklāja pulkvedis Andersons, kurš vakarrīt bija ieradies pie ģen. Radziņa, un kam uzkrita tas apstāklis, ka uz ilgāku zvanīšanu neviens neatbild, lai gan viņam bija labi zināms, ka ģenerālim jābūt mājā. Pēc durvju atvēršanas tad arī atklājās bēdīgais notikums, un izsauktais ārsts varēja vienīgi konstatēt, ka nāve iestājusies jau vairākas stundas atpakaļ. Nelaiķa mantu uzņemšanai armijas komandieris iecēlis komisiju ar Rīgas apgabala garnizona priekšnieku, ģenerāli Gopperi kā priekšsēdētāju.

Vakar nelaiķa mirstīgās atliekas iezārkoja. Zilajā vakara tērpā tērpts, nelaiķis zārkā novietos savā dzīvoklī, lauru koku un sēru ziedu aptverts. Sēru namā vakar plkst. 19 ieradās armijas komandieris ģenerālis Peniķis, armijas štāba priekšnieks ģenerālis Kalējs, viņa palīgs ģenerālis Hartmanis, Rīgas apgabala garnizona priekšnieks ģenerālis Goppers, artilērijas inspektors ģenerālis Ed. Kalniņš, Techniskās divīzijas komandieris ģenerālis Kurels, Bruņošanās pārvaldes priekšnieks ģenerālis Ruškevičs, Kara būvniecības pārvaldes priekšnieks ģenerālis Aire, Kara tiesu pārvaldes priekšnieks pulkvedis Topfers, Budžetu un kredītu pārvaldes priekšnieks kara ierēdnis Liepiņš, armijas štāba operatīvās daļas priekšnieks pulkv. Rozenšteins, un citi augstākie virsnieki, ģen. Radziņa līdzšinējie padotie ar pulkvedi Karlsonu un pulkvedi Andersonu priekšgalā, kā arī korporācijas „Tervetia” priekšstāvji. Rīgas garnizona mācītājs J.Teriņš noturēja īsus dievvārdus. Pēc koraļa mācītājs sēru runā uzsvēra neticamo bēdu vēsti: ģenerālis Radziņš nav vairs mūsu vidū. Mūžīgā mierā tagad dusēdams, viņš it kā liek atcerēties svētos vārdus: „Es dzīvoju, un arī jums būs dzīvot. Lielā ticībā saviem spēkiem viņš uzsācis savas karavīra gaitas, un šī ticība viņam līdzējusi ieņemt augstākus un atbildīgus amatus, kādus tam uzlika Latvija. Aiziedams tagad nebūtībā, viņš atstājis kā mantojumu sava darba augļus, kurus jūt visa armija: viņa audzēkņi, mūsu armijas virsnieki, kam viņš devis zināšanas, tās izplata tālāk saviem padotiem. Savu darbu viņš veltījis mūsu armijai, kas ir Latvijas stūrakmens, kas sargā viņas robežas. Viņa ticībai un darba spējam ir bijis savs avots, ko kura viņš smēlies savus spēkus. Tas viņam pašķīris ceļu dzīvē, un tas tagad aizsaucis viņu pie sevis, kā tēvs savu dēlu viņa darbs ir bijis par svētību Latvijai un nav nododams aizmirstībā”. Pēc īsa aizlūguma un svētīšanas vārdiem sēru viesi šķīrās.

Ģenerāļa Radziņā mirstīgās atliekas rīt plkst. 16.30 pārvedīs uz Māras baznīcu, no kurienes sestdien tās izvadīs pēdējā gaitā uz Brāļu kapiem. Ministru kabinets vakar nolēma ģenerāli Radziņu apbedīt uz valsts rēķina.

Nelaiķa kara un dzīves gaitas.

Ģenerāla Radziņa dienesta gaitas Nacionālajā armijā risinājušās visu mūsu acu priekšā. Sākumā kā armijas virspavēlnieka štāba priekšnieks, vēlāk kā armijas komandieris un tagad kā augstāko militāro kursu priekšnieks viņš veltījis savas plašās zināšanas mūsu bruņoto spēku izveidošanai ir miera, ir kara laikā. Gan kā armijas vadonis, gan kā mūsu virsnieku audzinātājs viņš bija plaši pazīstama persona mūs karavīru saimē. Kā paliekošu mantojumu viņš atstājis arī daudzas militāri – zinātniskus darbus, no kuriem laba daļa parādījusies arī „Latvijas Kareivja” slejās, sākot ar laikraksta dibināšanas dienu. Dzimis 1880.gada Valkas apriņķī Lugažu pagasta Jaunvidedzes mājās, kar a dienestu sācis Krievijas armijā kā savvaļnieks 1898.gadā. 1899.gadā komandēts uz Viļnas kara skolu un pēc tās beigšanas 1901.gadā paaugstināts pirmā virsnieka dienesta pakāpē. No kara skolas iedalīts 24.Simbirskas pulkā. 1905.gadā nozīmēts uz Mandžūrijas armiju, kur ieskaitīts 10.pulkā. 1906.gadā atgriezies 24.Simbirskas pulkā. 1907.gadā iestājies ģenerālštāba akadēmijā, kuru beidzis 1910.gadā, pēc kam pieskaitīts pie ģenerālštāba. No akadēmijas iedalīts 32.Kremeņčugas pulkā, kurā komandējis rotu, pēc kam iecelts par ģenerālštāba adjutantu 38.divīzijas štābā. 1914.maijā piekomentēts aviācijas karaspēkam. Pasaules karam sākoties, izgājis uz kaujas lauku kā tās pašas divīzijas adjutants. Kopā ar divīziju ņēmis dalību kaujās pie Kamarovo, kur bija V armijas cīņu degpunkts, kā arī visās svarīgākās šīs divīzijās kaujās. Pēc tam pārvietots uz 58.divīziju un tās sastāvā ņēmis dalību kaujās pie Varšavas un citur. 1915.g. 28.maijā pārvietots uz Novogeorgijevskas cietoksni par ģenerālštāba nodaļas priekšnieku. Pēc cietokšņa ielenkšanas, kad jau tā ziemeļforti bija krituši, toreizējais ģenerālštāba kapteinis Radziņš lidmašīnā atstāja to un pārlidoja uz Belostoku. Tā paša gada augusta mēnesī iecelts par sevišķu uzdevumu virsnieku pie rietumu frontes štāba, bet novembrī nozīmēts par 8.Sibīijas divīzijas štāba priekšnieku. 1916.gada 1.martā pārvietots un iecelts par 61.divīzijas štāba priekšnieku. Šīs divīzijas štābs augusta mēnesī Dobrudžā tika pārvests par vairāku divīziju grupas štābu. Par pulkvedi paaugstināts 1917.gada maijā. Pēc revolūcijas Krievijā palicis Rumānijā līdz 1918.gada martam. Pēc tam pārbraucis uz Ukrainu, kur hetmaņa laikā izpildījis ģenerālštāba priekšnieka palīga viru līdz 1919.gada rudenim, kad atgriezies Latvijā.

Nacionālā armijā liktenīgo atbrīvošanas cīņu laikmetā 1919.g. 28.oktobrī kļuva armijas virspavēlnieka štāba priekšnieks. Atbrīvošanas karam beidzoties, viņš izstājās no aktīvā dienesta, turpinādams ņemt dzīvāko dalību mūsu virsnieku militāro zināšanu paplašināšanā kā lektors vecāko virsnieku kursos un kara skolā. 1924.g. februārī ģenerālis Radziņš atkal atgriezās armijas rindās. Pārdēvējot toreizējo karaspēka inspektora posteni par armijas komandieri, par pēdējo tika iecelts ģenerālis Radziņš. Šai amatā sabija līdz 1928.gada 21.aprīlim, kad iecelts par augstāko militāro kursu priekšnieku. Ģenerāli Radziņš kā pirmais uzņemts Lāčplēša kara ordeņa kavalieru saimē, apbalvots ar ordeņa 3. Un 2.šķiru un bija ordeņa domes sekretārs. Bez tam apbalvots ar Triju zvaigžņu ordeņa I šķiru un daudziem ārvalstu augstākiem ordeņiem.

Latvijas kareivis

Latvijas Kareivis XI gads. Ceturtdien, 9.oktobrī 1930.g. Nr.231 (3123)

Ģenerālis šodien dodas pēdējā gājienā

Ģenerāļa Radziņa mūža darba piemiņai.

Šodien Brāļu kapu baltajās smiltīs uz mūžu dzīvi gulda mūsu brīvības cīnītāju ģenerāli Radziņu. Karavīru saime un tauta dziļi sēro par tā agro negaidīto nāvi. Viņam tikai 50 gadu, bet straujais dzīves temps karos un grūtai miera laika darbs veselību bija pamazām sabojājuši. Latvijas armijā iecirsts sāpīgs robs, jo aizgājušais ģenerālis bija ne tikai kara vadonis, bet arī ievērojams militārs zinātnieks.

Kā brīvības cīnītājs tas vadījis armijas štābu sākot no deviņpadsmitā gada oktobra mēneša beigām līdz atbrīvošanās kara galam. Viss šis laikmets izcēlās ar spožām nacionālās armijas uzvarām kā par melnajiem spēkiem Bermonta vadībā vakaru frontē, tā par sarkaniem austrumu frontē. Ģenerālis ieradās Rīgā no Ukrainas tanī brīdī, kad pa Rīgas ielām svilpoja ložmetēju lodes un artilērijas šāviņi grāva tās namus. Toreizējais armijas komandieris ģenerālis Balodis izvēlējās sev par štāba priekšnieku pulkvedi Radziņu. Beidzamais ar plašu militāro izglītību, ar lieliem kaujas piedzīvojumiem pasaules un pilsoņu karos, ar lielu enerģiju un izpratni stājās pie armijas operāciju plānu izstrādāšanas un to izvešanas dzīvē. Varonīgā Latvijas armija ar sabiedroto flotes palīdzību jau 11.novembrī sakāva bermontiešus un atsvabināja Rīgu. Tas bija pirmais panākums, kuram drīzi sekoja Jelgavas uzvaras un galīga melno izdzīšana no Latvijas. Vēl armijai stāvēja priekšā grūts darbs – Latgales atbrīvošana. Ģenerālis šinī cīņu posmā sevišķi spilgti parādījis savas stratēģiskās spējas. Tagad, atskatoties uz vienpadsmit gadus atpakaļ pabeigtām cīņām, mēs galvenā kārtā redzam tikai to uzvaru spožumu, mēs dažkārt aizmirstam, ar kādām grūtībām šīs uzvaras sasniegtas, cik daudz mūsu armija ir pārcietusi un cik daudz ir strādājuši un ko pārdzīvojuši tās vadoņi. Lielās uzvaras nav nejaušība, tās ir dziļi pārdomātu un pareizi izvestu operāciju rezultāti. Ģenerālis Radziņš bija izcils stratēģis un taktiķis. Viņš strādāja savu darbu klusi un noteikti, bez ārēja trokšņa. Latviju tauta ir daudz pateicības parādā ģenerālim Radziņam par samērā īsā lakā sasniegtām uzvarām, kuras mūs noveda pie miera. Kad karš bija pabeigts, tad ģenerālim bija jāaiziet privātajā dzīvē. Daudzās dzīves vētrās norūdītais ģenerālis neskuma, bet sāka pelnīt sev dienišķo maizi ar stundu pasniegšanu kara mācības iestādēs. Še ģenerālis pierādīja, ka viņš ir ne tikai izcils kara vadonis, bet arī apdāvināts zinātnieks un militārais pedagogs. Šinī laikā ģenerālis arī iesāka rakstīt savu lielāko darbu – atbrīvošanas cīņu vēsturi. Ģenerālis strādāja ļoti daudz, dienas pagāja mācību iestādēs, vakari rakstīšanā un lasīšanā. Taisni šinī laikā, būdams brīvs no dienesta rūpēm, viņš nodevās militārās rakstniecības darbam, sekmēdams vienādu uzskatu nodibināšanu armijas karavīros. 1924.gadā ģenerālis ieņēma augsto armijas komandiera amatu, kuru toreiz no jauna nodibināja. Šo amatu viņš atstāja slimības dēļ. Beidzamos pāris gadus ģenerālis vadīja virsnieku akadēmiskos kursus, tanī pašā laikā ieņemdams arī visu kara mācību iestāžu inspektora amatu. Visos šinīs gados ģenerālis ziedojis savus spēkus armijas nostiprināšanai un izveidošanai, rūpējoties par tās apbruņojumu, apmācību un audzināšanu. Sevišķi ģenerālis pazīstams kā liela autoritāte stratēģiskos un taktiskos jautājumos. Lielu ievērību viņš piegrieza virsnieku izglītībai, paceldams to līdz Vakareiropas augstumiem. Ģenerālis Radziņā bija augstāko militāro izglītību baudījis bijušā krievu ģenerālštāba akadēmijā, bet savā darbā viņš bija ļoti vispusīgs. Viņš labi pārzināja bez kājnieku jautājumiem arī citu ieroču šķiru dienestu, labprāt uzklausījās speciālistu domas. Privātā dzīvē ģenerālis bija ļoti sirsnīgs un patīkams. Viņš sabiedrībā labprāt nemīlēja runāt par dienesta jautājumiem, vai politiku, bet vairāk mīlēja jautras sarunas, neatteicās pastāstīt arī vienu otru asprātīgu anekdoti. Valsts aizsardzības jautājumos viņš bija noteikts. Šinī ziņā viņam piemita īpašība atklāti izteikt savas domas, kaut arī tas nāktu viņam personīgi par ļaunu. Pateicoties šādai īpašībai, viņam radās politiski pretinieki. Daži no viņiem centās pat nostādīt ģenerāli nepareizā apgaismojumā. Šodien šķiroties no sava iemīļotā un cienītā kaujas biedra un bij. Priekšnieka, armija sajūt lielo zaudējumu. Ģenerāļa lielie darbi paliks neizdzēšami valsts tapšanas vēsturē un mūžīgā piemiņā karavīru sirdīs un domās.

Ģenerālis Ed. Kalniņš (kara ministrs no 1926.g. – 1928.g.).

Ģenerāļa Radziņa atcerei.

Ar ģen. Radziņu personīgi iepazinos 1921/22.gada ziemā, kad dažas reizes debatējām par vēlamību arī Latvijā nodibināt militāro zinību veicināšanas biedrību. Tuvāk ar Radziņu iepazinos kā tā padotais, kad 1924.gada sākumā gandrīz vienlaicīgi viņš nostājās mūsu armijas priekšgalā, bet es pieņēmu Kurzemes divīziju. Kad to apsveicu ar iecelšanu amatā, tas atbildēja, ka mans solis arī viņu pamudinājis no piedāvātā posteņa neatsacīties. Vēlāk, sākot ar to paša gada rudeni, man vairāk kā divus gadus (ar viena gada starpību) mācās ar ģen. Radziņu, kā armijas komandieri, strādāt, kad izpildīju kara ministra amatu.

Daudzus jautājumus, kas bija dienas kārtībā, mums nācās diezgan plaši noskaidrot un izdebatēt, līdz pareizais atrisinājums nebija atrasts, pie kam ģen. Radziņš vienmēr centās savos projektos un izklāstos ieturēt lietderības viedokli, mazāk vērības piešķirot formālai pusei. Ģen. Radziņa mūža darbs mūsu valsts tapšanas un pēckara laikmetā ir pārāk liels un plašs, lai tā novērtējumu varētu ietilpināt īsā atmiņu veltījumā. Kā virspavēlnieka štāba priekšnieks atbrīvošanas karā, viņš pēc sava amata pienākumiem bija arī virspavēlnieka palīgs un padomdevējs, operatīvo priekšlikumu izstrādātājs un vadoņa nodomu iemiesotājs rīkojumos un pavēlēs. Sekmīgi veiktās cīņas ir gaišākā liecība par ģen. Radziņa spējām un nopelniem šinī grūtajā un atbildīgajā amatā. Bagātīgie pasaules un atbrīvošanas kara piedzīvojumi, plašā militārā izglītība un mūsu armijas pazīšana nostādīja nelaiķi pēckara gados izcilus vietā pie mūsu bruņoto spēku izveidošanas. Darbodamies ilgāku laiku kā pasniedzējs kara mācības iestādēs un kā akadēmisko kursu priekšnieks, ģen. Radziņš ir veicis lielu militārās pedagoģijas darbu un lielā mērā sekmējis vienādu ieskatu jeb tā saucamās vienotās militārās doktrīnas nodibināšanu mūsu armijā.

Neatlaidīgi paplašinot savas zināšanas, sekojot pēckara militārai domai un meklējot atrisināt arī nākotnes karu problēmas, ģen. Radziņš bija iekarojis sev autoritatīvu vārdu arī kā militārais rakstnieks taktiskos un sevišķi stratēģiskos jautājumos.

Negaidītā nāve pārsteidza ģenerāli Radziņu pašos spēku gados, kad bagāto piedzīvojumu krājums solīja daudz ražības viņa militārās pedagoģijas un literatūras laukā. Salda dusa un miers lai ir nelaikā aizgājušā kolēģa pīšļiem, viņa nopelnus vēstures lapas puses paudīs paaudžu paaudzēs.

Ģenerālis Bangerskis
1926. līdz 1928. gadam bija Kara ministrs,
1930.gadā Augstāko militāro kursu (vēlākā karaskola) priekšnieku,
1943. gada 10. aprīlī tika iecelts par Latviešu leģiona ģenerālinspektoru.

Ģenerālis Radziņš un armijas prese

Ģenerālis Radziņš darbā vadījās no principa: neveidot un nenodibināt armijā neko, kas varētu izvērsties par lieku, miera laika greznību. Armijā labs tikai tas, kas noderīgs karam. No tā vinš vadījās gan kā virspavēlnieka štāba priekšnieks un tad miera dienu darbos, gan kā armijas komandieris, gan vēlāk, kā virsnieka akadēmiskās izglītošanas vadītājs.

Ģenerālis Radziņš atzina arī, ka labākie cīņas ieroči ir tie, kas vislabāk piemēroti laikmetam un pieskaņoti laika garam. Tā viņš piederēja vieniem no pirmiem, kas atzina modernās propagandas un citu morālās iespaidošanas lielo nozīmi gan mūsu laika karā, gan mierlaiku darbā, sagatavojot armiju un tautu grūtiem pārbaudījumu brīžiem. Tāpēc, dabiski, viņš jau atbrīvošanas cīņu laikā izcēla preses, kā morāliskās iespaidotājas lielo nozīmi. Tiklīdz radās pirmā iespēja, ģenerālis kā viens no galvenajiem iniciatoriem ķērās pie latvju militārās preses nodibināšanas un izveidošanas. Kad, Latgales cīņu laikā, cīnītājiem piebiedrojās „Latvijas Kareivis”, jau pirmā numurā bij izcelts ģenerāļa Radziņa uzsvērums: Trīsceturtdaļas armijas sekmju atkarājas no morāliem un tikai viena ceturtdaļa no materiāliem spēkiem. Arī mums jāvairo Latvijas karotāju morāliskais stiprums. Lai tas kļūst „Latvijas Kareivja” galvenais mērķis un uzdevums.

Mūsu armijas laikraksts arī bija tā sapratis savu mērķi un ir aizvien centies to sekmēt. Jāatzīst, ka armijas vadoņu vidū šī mērķa sekmētājos aizvien atradies ģen, Radziņš. To viņš darījis nevien teorijā, bet vēl jo vairāk praksē. Kopš pirmā numura vairāk kā 10 gadus mūsu armijas presē ir parādījušies daudzi ģen. Radziņa vērtīgi atzinumi, īpatnējas pārdomas, vērojumu bagātas atmiņās. Ģenerālis, kā militāru rakstu autors aizvien centās piegriezt lielu vērību arī rakstu iekšējai uzbūvei, ārējai izteiksmei. Sākumā, kā daļa bijušo krievu armijas virsnieku, kuriem jaunībā nebija dota iespēja apmeklēt latviskas skolas, viņš uzskatīja, ka vēl nepārvalda pietiekoši latvju rakstu valodu. Pirmos rakstus tas vēl iesniedza krieviski. Bet tad jo ātri viņš pārgāja uz latvju valodu, pārsteidzot ar neatlaidību un sekmēm šai ziņā vienu otru redakcijas darbinieku. Tā drīz vien viņš jo precīzi izteica domas pat sarežģītos taktikas un stratēģijas jautājumos, kas nebija viegli, jo šajā virzienā mūsu terminoloģija toreiz vēl tikai izkopās un veidojās.

Ģenerālis Radziņš ir aizvien piederējis karavīriem, kas dzimtenes sargvietā stāvējis ar drošu zobenu un asu spalvu. Tagad pavisam negaidīti apklususi šī spalva un viņa zobens šodien pavadīs ģenerāli pēdējā ceļā uz mūža atdusu. Arī armijas preses darbinieki piederēs tiem, kas dziļākās skumjās vēros šo vadoņa beidzamo, sēro gājienu.

Edv. Mednis

Latvijas Kareivis. Ceturtdien, 10.oktobrī 1930.g. Nr.230 (3122)

Ģenerāļa Radziņa atcerei.

Negaidīti bēdīgs notikums pārsteidzis mūsu karavīru saimi: aizsaukts viņsaulē viens no nopelnu bagātākiem armijas augstākiem virsniekiem – ģenerālis Radziņš. Viņa nāve ir grūti aizpildāms zaudējums mūsu armijas vadītāju un apmācītāju pulkā. Lielās armijās ar daudziem tūkstošiem virsnieku viena nāve, kaut arī tas būtu jau augstākā amatā, nekad nav tik jūtama, kā mazākā karaspēkā, kāds ir mūsējais. Jo šai mazā karaspēkā mēs viens otru gandrīz visi, darbodamies no dienas dienā ar kopīgu mērķi un kopīgiem uzdevumiem, pazīstam personīgi, zinām viens otra spējas un personīgās īpašības, esam daudz ciešāki sadzīvojušies vienā kopīgā saimē. Un ja no šīs saimes liktenis izrauj kaut pašu jaunāko, mēs jūtam zaudējumu, kādu jūt katra ģimene par savu aizgājušo. Vēl jo vairāk sāpīgi jūtams zaudējums mūsu karavīru, mūsu virsnieku saimei ir viņu vecākie locekļi, kas šo saimi audzinājuši, izveidojuši un veduši pretim spožākai nākotnei. Viens no tādiem bija ģenerālis Radziņš. Nav jāatkārto, cik gaišā atmiņā ir viņa darbība mūsu armijā viņas vadošos amatos, kurā tas vienpadsmit gadu laikā ir neizdzēšamiem burtiem pierakstījis ne vienu vien mūsu bruņoto spēku panākumu un izveidošanās vēstures lapaspusi. Viņš ieradās mūsu karavīru rindās vienā no visgrūtākiem mūsu neatkarības cīņu laikmetiem, un aizejot mūžībā, varēja ar gandarījumu atskatīties, ka viņa ziedotās zināšanas un pūles ir nesušas armijai bagātīgus augļus. Gan kā armijas virspavēlnieka štāba priekšnieks, gan kā armijas komandieris, gan kā augstāko militāro kursu priekšnieks, gan kā svarīgāko militārzinātņu pasniedzējs mūsu kara mācību iestādēs, viņš ar savu gaišo militāro izpratni un plašām militārām zināšanām pašķīris daudzas jaunus ceļus karaspēka sagatavošanā valsts aizsardzības darbam. Turpinot atbildīgo darbu, pie kura aizsākšanas ģenerāļa Radziņa nopelni ir ierakstīti mūsu valsts vēsturē un šai darbā pielikdami visas pūles, lai tas vaiņagotos ar nesatricināmi spēcīgu armiju valsts grūtā brīdī, mēs būsim viscildenāk godinājuši ģenerāļa Radziņa piemiņu, jo arī viņš visus savus spēkus ir veltījis armijai par svētību Latvijai.

Kara ministrs M.Vācietis

___________________________________________________________________________

Mazas armijas šauriem apstākļiem grozoties ir vienmēr iespējams, ka vecāku dienesta pakāpju virsniekiem nākas pārdzīvot dažas pārmaiņas dienesta padotībā, tādejādi, ka šīs dienas priekšnieks rītdien jau var būt padots saviem bijušajiem līdzdarbiniekiem, kasstāvējuši par viņu zemākā vietā. Tādu domu ģenerālis Radziņš mēdza vairākkārt uzsvērt savās sarunās.

Ja šādas pārmaiņas ir notikušas arī mūsu armijā un iespaidojušas arī ģenerāļa Radziņa dienesta gaitu, tad var teikt, ka nelaiķis ģenerālis Radziņš, kā īsts karavīrs ir pratis katru dienesta amatu pildīt ar visdziļāko izpratni un sekmēm.

Ģenerālis Radziņš bija karavīrs ar noteiktu militāru raksturu un lielām, plaša vēriena militārām gara dāvanām, lielām apķērības spējām, kas viņam ļāvušas visos gadījumos ātri iziet no vissarežģītākiem stāvokļiem.

Viņa nāve ir liels zaudējums, robs, kuru grūti aizpildīt.

ģenerālis A.Kalējs.

_______________________________________________________________

Par sadarbību ar ģenerāli Radziņu man palikušas labākās atmiņas. Kad viņš uzņēmās armijas komandiera amatpienākumus, sakumā biju tā štāba operatīvās daļas priekšnieks, vēlāk – štāba priekšnieka palīgs.

Ģenerāli Radziņu cienīja nevien tā štābā, bet visā armijā, kā militāru autoritāti ar plašām teorētiskām zināšanāsm un lieliem kaujas piedzīvojumiem. Kad atgriezos no Francijas kara akadēmijas, iepazīstināts ar franču jaunākajiem uzskatiem kara mākslā, ar pārsteigumu konstatēju, ka ģen. Radziņam neesmu atvedis neko jaunu. Viņš bija pilnīgi informējies par jaunākiem virzieniem stratēģiskā un taktiskā domā. Sarunās ar ģenerāli izcēlās tā asais skats un ātrā , pareizā stāvokļa uztvere. Sarežģītos stāvokļos viņš parasti atrada ļoti vienkāršu, loģisku izeju.

Tas viss piemēram izcēlās sadarbojoties ar viņu karaspēlēs, lauku izjādēs, vai arī citā darbā. Ģen. Radziņam piemita arī lielas organizatoriskas spējas, kuras izpaudās mūsu armijas noorganizēšanas darbos pēc kara. Viņam piekrita arī liela loma mūsu militārās doktrīnas izveidošanā un ievešanā armijā. Jāizceļ tāpat nelaiķa lielās spējas kā karavīru saimes audzinātājam un apmācītājam. Viņš darbojās kā pasniedzējs daudzas militārās iestādēs, protot vienkārši un lietišķi pieiet nopietnākiem jautājumiem. Šajā audzināšanas darbā ģenerālis Radziņš izcēlās arī kā akadēmisko kursu vadītājs. Tā viņam ir lieli nopelni vairākās sava plašā darba nozarēs.

Ģenerālis M.Hartmanis.

Ģenerāļa Radziņa loma bijušā virspavēlnieka štāba priekšnieka amatā.

Mūsu atbrīvošanās cīņu vadonis ģenerālis Balodis par savu bijušo štāba priekšnieku un tuvāko palīgu izteicās:

„Ar ģenerāli Radziņu mēs pazināmies jau kopš 1898.gada, kad abi kā savvaņieki dienējām vienā divīzijā. Pēc dažiem gadiem atkal satikāmies Viļņas karaskolā. Latvieši svešumā aizvien labi saprotas. Agrāk tas, varbūt, notika vēl labāk, kā tagad. Tad Radziņš iestājās kara akadēmijā, es dabūju dzirdēt par viņa sekmēm. Arī vēlāk satikāmies, kā labi paziņas. 1919.gada oktobrī, atbrīvošanas cīņu grūtās dienās, man virspavēlniek štābā teica, ka tikko caur Varšavu no Ukrainas Rīgā ieradies pulkv. Radziņš. Viņš bija pienācis arī štābā. Lūdzu viņu ienākt pie manis un uzsākām draudzīgas sarunas. Pazinu viņu kā apdāvinātu, spējīgu virsnieku, zināju par tā kaujas darbību nopietnos štāba amatos. Ticēju un uzticējos viņam, arī kā krietnam cilvēkam un kara biedram.

Tāpēc lūdzu to uzņemties štāba priekšnieka pienākumus. Toreizējais pulkvedis Radziņš kautrējās. Tas sākumā atteicās. Viņš teica, ka labprāt apmierinātos un pieņemtu kādu zemāku amatu. Tomēr es noteikti uzstāju un tad viņš, beidzot, izteica piekrišanu. Nākošā dienā jau aizbraucām pie ministru prezidenta Ulmaņa, kurš sagādāja valdības apstiprinājumu jaunajam štāba priekšniekam.

Tas tūlīt uzsāka rosīgu, enerģisku darbību. Kā zinām, dažas dienas vēlāk sākās uzbrukums bermontiešiem pie Rīgas. Tad notika Jelgavas un Zemgales-Kurzemes atbrīvošana.

Pēc tās ģenerālis Radziņš ķērās pie Latgales operācijas sagatavošanas un izvešanas. Bija jāpārsviež un jāsavelk spēki, jāpadomā par apbruņojumu, apgādi. Jāsaskaņo darbība ar dienvidu kaimiņiem – poļiem. Arī šīs operācijas saskaņotā norise liecināja par to, cik labi štāba priekšnieks izvedis visus sarežģītos darbus.

Esmu vienmēr augsti stādījis ģenerāļa Radziņa stratēģiskās spējas, lielos pieredzējumus lielu un mazu štābu darbībā. Bez tam mūsu kopējā darbā valdīja labāka saskaņa un uzticēšanās. Visos tumšos un grūtos cīņu laikos armijas uzvaras, prieki un bēdas bija tā sirds lieta. Viņš priecājās līdz panākumiem, dziļi skuma par grūtībām. Kāds no ārvalstu pazīstamiem ģenerāļiem ir izteicies, ka viens no grūtākiem, sarežģītākiem posteņiem ir armijas štāba vadība. Jo sevišķi to var teikt par mūsu armiju. Te atbrīvošanās kara pazīstamos apstākļos, štāba priekšniekam nebija jārūpējas tikai par operāciju izstrādāšanu, kaujas stāvokļa novērtēšanu. Mums bija daudz neatliekamas vajadzības un sāpes: apbruņojumā, apgādē, daudz citās nozarēs. Te visur vajadzēja orientēties, atrast labāko izeju. Tas ģenerālim Radziņam arī aizvien jo labi izdevās.

Ģenerālis Radziņš aizvien ir bijis izcili spējīgs, neatsverams štāba priekšnieks. Viņa darbību un nopelnus vislabāk zinās un atzīs tie, kas paši dzīvojuši šim laikmetam līdz. Ir tagad, kad karavīru saime iedziļinās mūsu atbrīvošanās cīņu gaitās, ir nākotnē, kad par tām runās jaunā paaudze, tā aizvien ar dziļu cienību minēs un pieminēs ģenerāļa Radziņa vārdu.

Ģenerālis Radziņš par Bermonta satriekšanu.

Apskatot Bermonta satriekšanas operāciju pie Rīgas, ģenerālis Radziņš savā apcerējumā par mūsu atbrīvošanās cīņām, ir izteicies: „Pieņemto uzbrukuma plānu mūsu karaspēks sistemātiski izveda dzīvē, sākot no virspavēlniecības līdz rotas un vadu komandieriem: pa visu operācijas laiku netika atcelta vai pārmainīta kāda pavēle vai rīkojums, bet nebija arī pārtraukuma: pēdējais atkarājās pa daļai arī no tam, ka ienaidnieks izturējās diezgan pasīvi. Tā pakāpeniski pieradinot karaspēku uzvarēt, piespiežot ienaidnieku aprobežoties tikai ar defensivi, uzspiežot ienaidniekam mūsu gribu un varu, - mūsu plāns tika izvests dzīvē. Mūsu karaspēka izturība un varonība auga ar katru dienu; auga arī izveicība un izveidojās taktiskie paņēmieni. Karaspēks iesāka kauju jauns un nepiedzīvojis, un tamdēļ arī tam sākumā bija maz paļāvības uz saviem spēkiem, kauju beidz norūdīts, varonīgs un pašapzinīgs karaspēks. Kad šī smagā kauja nu reiz ir galā un ir beigusies ar mūsu uzvaru, sabiedrībā sāk izplatīties pārliecība, ka šīs operācijas nemaz nav bijušas tik grūtas; tas tā izliekas it īpaši tāpēc, ka mūsu karaspēks šīs operācijas vispārējā gaitā no sākuma līdz pat galam – necieta nevienas, pat vismazākās neveiksmes. Patiesību sakot, bija gan daži ļoti kritiski brīži. Sevišķi kritisks moments bija pirms operācijas iesākšanās: abas puses ilgi bija stāvējušas viena otrai pasīvi pretim, neizrādot iniciatīvas; katru brīdi varēja gaidīt ienaidnieka uzbruku. Ja viņš to būtu paguvis uzsākt agrāki nekā mēs, forsēdams Daugavu augšpus Rīgas, tad maz cerības, ka Rīga būtu palikusi mūsu varā, un mūsu tālākā kara darbība būtu ārkārtīgi grūta.

Otrs kritisks moments bija 5., 6., un 7. novembrī. Šinīs dienās mūsu sekmes bija mazas; mūsu fronte turpretim gara un ielenkta no abām pusēm; mēs atradāmies kā maisā: ja mēs šo „maisu” nespētu pārraut, tad ienaidnieks būtu maisam aizsējis galu ciet; rezervju mums nebija un ja ienaidnieka vadība būtu lietpratēja rokās, tad viņš, izdevīgi manevrējot un izdarot spiedienu uz abiem mūsu flangiem, varētu mūs nostādīt ļoti grūtā stāvoklī. Vienīgā izeja bija – nedomāt par to, ka mēs esam ielenkti, un iedvest ienaidniekam pārliecību, ka ielencam viņu. Dažiem lasītājiem varbūt izliksies, ka tā ir tikai teorija un skaļa frāze, bet tā ir visdzīvākā patiesība, kura spēlē karā ļoti lielu lomu. Grūtos kaujas brīžos vismazākās šaubas, pat neapzinīgi izsacīts vārds vai raksts kā elektriska strāva pārriet uz visiem apakšniekiem. Kauju zaudē kaujas laukā nevis tas, kuram ir lielāki zaudējumi un mazāks un vai vājāks karaspēks, bet tas, kurš pirmais sāk šaubīties par uzvaru; kuram rodas galvā un sirdī domas, ka viņš ir apiets un ielenkts, un kurš tāpēc zaudē cerību un uzvaru. To liecina visa kara vēsture un it īpaši daudz šādu piemēru var uzrādīt nupat pabeigtais lielais karš; daudziem no tiem es pats biju liecinieks, un tie bija gan pozitīvas, gan negatīvas dabas.

Mūsu pusē vēl jāatzīmē reti sistemātiska un plānveidīga visa mūsu karaspēka kopdarbība uz visas plašās frontes, - no Daugavgrīvas līdz Jaunjelgavai. Tas nenācās viegli, ņemot vērā frontes garumu un priekš šī garuma pārāk mazo karaspēka daudzumu. Bet tomēr – demonstrācijas vienmēr notika īstā laikā, un pretinieks nezināja, kā un kur tiek ievadīts galvenais trieciens: izšķirošā brīdī 10.novembrī viss mūsu karaspēks – no jūrmalas līdz Jaunjelgavai – pielika ārkārtējas pūles, lai vestu galā iesākto operāciju. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka nākotnes vēsturnieks, pētīdams šo kara operāciju, atradīs Latvijas armijas darbībā ļoti mazs kļūdu un nepareizības.

Katrs šo kauju vērtējumu vārds izskan tā, kā tos varējis izteikt tikai šīs operācijas drošs vadītājs un līdzvadonis blakus armijas virspavēlniekam. Mēs redzam, cik kauja vadoņi ir bijuši pārliecināti par savu uzvaru. Tāpēc tā arī nākusi. Vēl jo vairāk tāpēc, ka visu latvju karavīru zobens ir bijis drošs, paļāvīgs ierocis augstākās vadības rokās.