6. Latvijas vēsture
6. 1. Latviešu karavīru dalība militārās aktivitātēs
no 13. līdz 20. gs. sākumam.
Latviešu tauta var lepoties ar savu lielo darba mīlestību, izturību, spējām piemēroties apstākļiem un augstu morāles izpratni. Jau vissenākie vēstures avoti, arheoloģiskās liecības un latvju tautas garamantas liecina, ka latvieši nepieciešamības gadījumā spēja arī sevi aizstāvēt, karot un iedvest bailes un respektu pretiniekos. Senajās skandināvu sāgās, vācu viduslaiku hronikās un seno ceļotāju piezīmēs ir daudz liecību par latviešu senču lielo varonību sadursmēs bieži pat ar pārāku pretinieku. Par to liecina atsevišķu epizožu apraksti: par beverīnieša Roboama drosmi 1208. gadā, par Dotes un Paikes varonību 1211. gadā, par latgaļu karavadoņa Rūsiņa darbību 1212. gadā. Hronika cildina no saviem ļaudīm atgrieztā latgaļu karavīra Veķa, Roboama brāļa, varonīgo un ilgstošo cīniņu 1218. gadā, turoties pretī deviņiem krievu karotājiem, līdz viņš saļimis pēc dūriena mugurā. Apbrīnas vērts ir arī zemgaļu valdnieks Viestarts (Viesturs), kurš 1230. gadā izlauzies no pilnīga ielenkuma, nāvīgi ievainojot pretinieku vadoni.
Latvijas vēsturē ir daudz liecību par seno latvju varonību: ievērojama ir kuršu uzvara Durbes kaujā 1260. gada 13. jūlijā, tāpat kuršu un viņu sabiedroto varonīgā cīņa ielenktajā Dzinteres pilī 1260. gadā, izvēloties mirt, nevis padoties. Vēlākajos gados slavu ieguvuši arī zemgaļu valdnieku Šabja un Nameiša vārdi.
Arī nākamajos gadsimtos mēs laiku pa laikam sastopamies ar latviešu karavīru formācijām un atsevišķiem izciliem latvju karavīriem, kas dienējuši citu valstu armijās. Livonijas konfederācijas laikā tiek izveidoti latviešu lauksargu pulki un atsevišķas militāras formācijas savu komandieru vadībā. Par nopelniem kaujās ar lēņiem apbalvoja Hermani Dumpīti, Dragūnu, Andreju Gaili, Andreju Peniķi, Kalēju un citus. Liels skaits latviešu karavīru piedalījās Livonijas ordeņa veiksmīgajā kaujā pret maskaviešiem pie Smolinas ezera 1502. gadā. Livonijas karam sekojošā Zviedru— poļu karā apmēram tikpat daudz latviešu cīnījās pret poļiem 1601. gadā. Latviešu karavīri cīnījās zviedru karaļa Gustava II Ādolfa, Kārļa X un Kārļa XII karaspēkā. Latvieši bija arī Kurzemes un Zemgales hercogistes karaspēkā, Polijas—Lietuvas valsts un Krievijas impērijas bruņotajos spēkos. Krievu armijas rindās latviešu karavīri pārsoļoja visu Eiropu un Āziju, izpelnoties lielu atzinību par varonību. Jāmin Andrejs Lapiņš par nopelniem kaujā 1807. gadā Prūsijā, Ansis Kristapers par kauju nopelniem Parīzes ieņemšanas laikā 1814. gadā un latgaļu karavīru Vistiņu ģimene, kurā viens brālis ieguva poručika pakāpi un otrs kļuva par majoru 19. gs. 30. gados. Jau pirms Pirmā pasaules kara Krievijas armijā bija sastopami latviešu tautības ģenerāļi. Pirmā pasaules kara laikā notika latviešu strēlnieku vienību veidošanās.
Arī nākamajos gadsimtos mēs laiku pa laikam sastopamies ar latviešu karavīru formācijām un atsevišķiem izciliem latvju karavīriem, kas dienējuši citu valstu armijās. Livonijas konfederācijas laikā tiek izveidoti latviešu lauksargu pulki un atsevišķas militāras formācijas savu komandieru vadībā. Par nopelniem kaujās ar lēņiem apbalvoja Hermani Dumpīti, Dragūnu, Andreju Gaili, Andreju Peniķi, Kalēju un citus. Liels skaits latviešu karavīru piedalījās Livonijas ordeņa veiksmīgajā kaujā pret maskaviešiem pie Smolinas ezera 1502. gadā. Livonijas karam sekojošā Zviedru— poļu karā apmēram tikpat daudz latviešu cīnījās pret poļiem 1601. gadā. Latviešu karavīri cīnījās zviedru karaļa Gustava II Ādolfa, Kārļa X un Kārļa XII karaspēkā. Latvieši bija arī Kurzemes un Zemgales hercogistes karaspēkā, Polijas—Lietuvas valsts un Krievijas impērijas bruņotajos spēkos. Krievu armijas rindās latviešu karavīri pārsoļoja visu Eiropu un Āziju, izpelnoties lielu atzinību par varonību. Jāmin Andrejs Lapiņš par nopelniem kaujā 1807. gadā Prūsijā, Ansis Kristapers par kauju nopelniem Parīzes ieņemšanas laikā 1814. gadā un latgaļu karavīru Vistiņu ģimene, kurā viens brālis ieguva poručika pakāpi un otrs kļuva par majoru 19. gs. 30. gados. Jau pirms Pirmā pasaules kara Krievijas armijā bija sastopami latviešu tautības ģenerāļi. Pirmā pasaules kara laikā notika latviešu strēlnieku vienību veidošanās.
6. 2. Latviešu strēlnieki Pirmā pasaules kara laikā
Krievijas armijā nacionālu karaspēka daļu bija ļoti maz, jo cara valdība neuzticējās impērijas pakļautajām tautām. Īpašu rezonansi valdībā izraisīja Krievijas Valsts domes latviešu deputāta Jāņa Goldmaņa iesniegums virspavēlniecībai, kurā viņš, atsaucoties uz jau esošajām Kaukāza tautu karaspēka daļām un Daugavgrīvas zemessargu bataljona varonīgajām cīņām pie Jelgavas 1915. gada sākumā, ierosināja dibināt latviešu strēlnieku bataljonus. Neraugoties uz valdošo aprindu neuzticību, stāvoklis Rīgas frontē bija tāds, ka armijas vadība 1915. gada 1. augustā deva savu piekrišanu. Pieteikties latviešu strēlniekos varēja 17 līdz 35 gadus veci jaunekļi un vīri, uzrādot pasi vai citu personas apliecību. Brīvprātīgo bija negaidīti liels skaits. Daudz brīvprātīgo pieteicās no Kurzemes bēgļu vidus, jo viņi gribēja palīdzēt atbrīvot Kurzemi.
Latviešu strēlnieki
Uz latviešu bataljoniem vēlējās pārcelties daudzi jau militārajā dienestā esoši virsnieki un kareivji. Īsā laikā izveidoja trīs bataljonus, kas tika sūtīti kaujās Rīgas pievārtē un cīnījās ar labām sekmēm. Pirmās kaujas latviešu bataljoni izcīnīja 1915. gada oktobrī. Tajās izcēlās Daugavgrīvas bataljona izlūku rota, kuru komandēja kapteinis Frīdrihs Briedis. Cīņās iesaistījās arī 2. Rīgas un 3. Kurzemes bataljons, kuri sakāva vāciešus pie Slokas un Ķemeriem. Tad tika uzsākta arī pastiprināta latviešu mobilizācija. Pēc mobilizācijas izveidoja astoņus latviešu bataljonus un vienu rezerves bataljonu. Nacionālās daļas drīkstēja komandēt latviešu valodā, tika atļauts lietot nacionālo simboliku. Latviešu tauta bataljonus cīņās pavadīja ar pacilātību un sajūsmu, jo cerēja, ka tiks atbrīvota Kurzeme. Kaut arī strēlnieki cīnījās varonīgi, galvenais mērķis palika nesasniegts. Tomēr strēlnieku drosme cēla tautas pašapziņu. Par strēlnieku panākumiem sāka runāt un rakstīt Eiropā. 1916. gada rudenī latviešu bataljonus papildināja un pārveidoja par pulkiem. Pulkus sadalīja divās brigādēs pa četriem pulkiem katrā. Aktīvāka karadarbība Rīgas frontē atsākās 1916. gada pavasarī un vasarā. Pie Ķemeriem latviešu strēlnieki pat pārrāva fronti, bet pavēlniecība neprata izmantot šos panākumus. Sīvas kaujas bija arī Nāves salā pie Ikšķiles, kas turpinājās no 1916. gada vasaras līdz 1917. gada vasarai, bet strēlnieku upuri izrādījās veltīgi. 1916. gada 23. decembrī (pēc mūsdienu kalendāra 1917. gada 5. janvārī) sākās Ziemassvētku kaujas. Mērķis bija pārraut vācu fronti Tīreļa purva rajonā un atbrīvot Jelgavu.
 |
| Latviešu strēlnieki Ziemassvētku kauju laikā |
Uzbrukums izdevās tikai daļēji, jo latviešu strēlnieku radīto parrāvumu krievu armijas pavēlniecība neizmantoja, lai uz turieni sūtītu jaunas karaspēka daļas. Pēdējās varonīgās kaujas strēlnieki izcīnīja 1917. gada augustā pie Mazās Juglas, kad vācu uzbrukums draudēja atstāt Rīgas frontes karaspēka daļas aplenkumā. Tas deva iespēju izglābties no gūsta tur dislocētajai Krievijas 12. armijai.
1917. gada beigās latviešu strēlnieki tika apvienoti latviešu korpusā (vēlāk to pārdēvēja par divīziju), un par tā komandieri iecēla pulkvedi Jukumu Vācieti. Šajā korpusā palika boļševikiem uzticīgie latviešu strēlnieki, kuriem turpmākajos gados bija izšķiroša loma padomju varas nosargāšanā Krievijā. Daļa strēlnieku Krievijā apvienojās Troickas un Imantas pulkā, kas aktīvi cīnījās pret padomju varu.
6. 3. Latvijas Brīvības cīņas (1918—1920)
Četras dienas pēc neatkarīgas valsts proklamēšanas tika izveidota Latvijas Pagaidu valdības Apsardzības ministrija. Ministra pienākumus nedaudz vēlāk uzņēmās J. Zālītis, savulaik viens no latviešu strēlnieku bataljonu organizētājiem. 1918. gada 5. decembrī padomju Krievijas sarkanā armija pārgāja Latvijas robežu un draudīgi tuvojās Rīgai. Bija skaidrs, ka Apsardzības ministrija ar saviem spēkiem vien bruņoto spēku formēšanu nespēs veikt. Tādēļ 7. decembrī tika parakstīts līgums ar Vācijas valdības pilnvaroto pārstāvi Baltijā A. Vinnigu par zemessardzes (landesvēra) veidošanu. Bija paredzēts, ka pēc brīvprātības principa šajā karaspēkā izdosies sapulcināt 6000 vīru, nosakot tajā astoņpadsmit latviešu, septiņas vācu un vienu krievu rotu, kā arī trīs latviešu un divas vācu artilērijas baterijas. Tautā tomēr bija jūtama negatīva attieksme pret tādu sadarbību ar vāciešiem. To vēl vairāk pastiprināja apstāklis, ka Latvijā iebrukušais Padomju Krievijas karaspēks bija piepulcējis daudzās kaujās rūdītas latviešu strēlnieku vienības, kuras Latvijā daudzviet sagaidīja kā atbrīvotājas. Tāpēc Pagaidu valdības latviešu vienību veidošanas process virzījās gausi un neapmierinoši.
1919. gada 3. janvārī sarkanā armija ienāca Rīgā, bet mēneša beigās jau kontrolēja gandrīz visu Latvijas teritoriju, izņemot nelielu Latvijas stūrīti ap Liepāju, kurā patvērās Latvijas Pagaidu valdība. Liepājas virzienā caur Jelgavu atkāpās arī Pagaidu valdības tikko organizētā karaspēka sarukušās rotas (220 vīri) pulkveža — leitnanta O. Kalpaka vadībā. 5. janvārī Jelgavā Kalpaks izdeva pavēli par Latviešu atsevišķā bataljona izveidi (tautā saukts par Kalpaka bataljonu). Bataljona sastāvā ietilpa virsnieku un instruktoru rezerves rota un Cēsu rota.
 |
| Pulkvedis O. Kalpaks |
Studentu rota tika piekomandēta Pagaidu valdības apsardzībai. Tika formēta arī kavalērijas jātnieku nodaļa. Mobilizācijas rezultātā Kalpaka bataljona sastāvs pakāpeniski pieauga, un 1919. gada 21. martā tika izveidota 1. latviešu atsevišķā brigāde pulkveža J. Baloža vadībā (O. Kalpaks krita kaujā 6. martā pie Airītēm netālu no Skrundas). Savukārt 1919. gada 3. februārī kapteinis J. Zemitāns Pagaidu valdības uzdevumā sāka organizēt latviešu karaspēka vienības Igaunijā un Latvijas ziemeļdaļā un 31. martā izveidoja Ziemeļlatvijas brigādi, kura gan iekļāvās Igaunijas armijas sastāvā (līdzīgi kā J. Baloža brigāde turpināja pakļauties vāciešu komandētajam landesvēram). Tajā laikā uz latviešu strēlnieku vienību bāzes bija izveidota Padomju Latvijas armija, kura pakāpeniski tika spiesta austrumu virzienā un 1919. gada 22. maijā atdeva Rīgu vāciešiem. Pēc neveiksmēm kaujās to izformēja 30. maijā.
1919. gadā īpaši cildenus piemērus cīņā pret sarkano armiju un bijušajiem sabiedrotajiem vāciešiem parādīja skolu jaunatne Ziemeļlatvijā — Valmieras un Cēsu skolnieki, kurus apvienoja Cēsu pulka skolnieku rotā.
 |
| Skolnieku rotas karavīrs |
Skolnieku rotas cīnītāji piedalījās Rīgas aizstāvēšanā pret bermontiešiem 1919. gada rudenī un cīņās pret sarkano armiju Latgales frontē 1920. gada janvārī. Cīņās Cēsu pulka skolnieku rota zaudēja astoņus kritušos:
Edgaru Krieviņu,
Kārli Putniņu,
Voldemāru Atslēgu,
Vili Zeltiņu,
Jūliju Pulehtu,
Leonardu Freimani,
Osvaldu Krastiņu,
Verneru Siguzi.
Latviešu atsevišķā brigāde un Ziemeļlatvijas brigāde deva savu ieguldījumu Brīvības cīņās un radīja pamatu vienotas Latvijas armijas izveidošanai 1919. gada 10. jūlijā. Par tās virspavēlnieku izraudzīja pieredzējušo ģenerāli Dāvidu Sīmonsonu. Tolaik jaunizveidotajā Latvijas armijā bija vairāk nekā 25 000 vīru. Tās sastāvā tika noformētas Kurzemes, Vidzemes, Latgales un vēlāk arī Zemgales divīzijas.
Vienotas Latvijas armijas izveidošana ļāva tai kļūt par ietekmīgu bruņotu spēku, kas atvairīja bermontiešu uzbrukumu Rīgai 1919. gada oktobrī un novembrī, saņemot palīdzību arī no angļiem, frančiem un igauņiem. Kopā ar poļu karaspēku 1920. gada janvārī tika pabeigta Latvijas teritorijas pilnīga atbrīvošana no okupantiem Latgalē. No apmēram 220 vīru sākotnējās grupas O. Kalpaka vadībā kara beigās 1920. gada februārī Latvijas armijā bija jau 76 000 karavīru. Gada laikā tautas uzticībā un pašapziņā bija noticis būtisks lūzums, kas tika vērsts par labu nacionāli noskaņotajai Pagaidu valdībai, kuras priekšgalā tolaik bija Kārlis Ulmanis.
6. 4. Latvijas armijas izveide un struktūra (1923—1940)
1923. gadā LR Saeima pieņēma Karaklausības likumu, kas ar dažām izmaiņām darbojās līdz pat Latvijas neatkarības zaudēšanai. Likums noteica, ka aktīvajam karaspēkam jāsastāv no armijas un flotes. Valsts izveidoja 15 kara apriņķus un iesaukšanas iecirkņus. Karadienestam tika pakļauti vīrieši — Latvijas Republikas pilsoņi vecumā no 17 līdz 50 gadiem, bet virsnieki un kara ierēdņi līdz 55 gadiem. Karaklausībai padotos no 17 līdz 20 gadu vecumam (vēlāk no 17 līdz 21 gada vecumam) iekļāva rezervē, pēc tam iesauca obligātajā karadienestā uz 18 mēnešiem (kopš 1930. gada kājniekiem — 12 mēneši, pārējām ieroču šķirām — 15 mēneši). Izdienējušie skaitījās atvaļināti līdz turpmākam rīkojumam līdz 25 gadu vecumam; līdz 40 gadu vecumam viņus atkal iekļāva rezervē, bet nākamos 10 gadus — līdz pilniem 50 gadiem — zemessargos. Gan rezervistus, gan zemessargus varēja vairākas reizes iesaukt uz dažu nedēļu apmācībām.
Kopš neatkarīgās Latvijas pirmajiem gadiem valsts rūpējās par militāro audzināšanu un apmācību visu veidu valsts, sabiedriskajās un privātajās mācību iestādēs.
30. gadu beigās Latvijas armijā bija četras kājnieku divīzijas, Zemgales divīzijā ietilpstošais Jātnieku pulks, Tehniskā divīzija, ko 1938. gadā sadalīja atsevišķos dienestos, artilērijas inspektoram padotās karaspēka daļas (četri pulki un Atsevišķais divizions), Armijas štāba bataljons un kara flotes eskadra. Katrā kājnieku divīzijā ietilpa štābs, trīs kājnieku pulki, viens lauka artilērijas pulks un veidošanās stadijā esošais izlūku divizions.
Latvijas armijas komandierim militārā ziņā bija padota Robežsargu brigāde un Aizsargu organizācija.
Robežsargu brigādē, kas atradās iekšlietu ministra pakļautībā, 1940. gada vasarā bija pieci bataljoni ar aptuveni 1200 kareivjiem un instruktoriem un simt virsniekiem. Cīņai pret kontrabandistiem tika iesaistīts motora kreiseris «Sams» un motora torpēdlaiva «Bulta».
Īpašu vietu Latvijas armijas operatīvajos un mobilizācijas plānos ieņēma Latvijas Aizsargu organizācija, kura radās jau Brīvības cīņu laikā 1919. gadā un bija sabiedrisko lietu ministra pakļautībā. Organizācijas pamatu veidoja 19 teritoriālie pulki, katrā apriņķī viens ar 2—5 bataljoniem un 1—3 jātnieku eskadroniem katrā. Bija arī Dzelzceļa aizsargu pulks un Aizsargu aviācijas pulks ar 31 lidmašīnu un jūras aizsargu vienības.
30. gadu beigās Latvijas armijā bija četras kājnieku divīzijas, Zemgales divīzijā ietilpstošais Jātnieku pulks, Tehniskā divīzija, ko 1938. gadā sadalīja atsevišķos dienestos, artilērijas inspektoram padotās karaspēka daļas (četri pulki un Atsevišķais divizions), Armijas štāba bataljons un kara flotes eskadra. Katrā kājnieku divīzijā ietilpa štābs, trīs kājnieku pulki, viens lauka artilērijas pulks un veidošanās stadijā esošais izlūku divizions.
Latvijas armijas komandierim militārā ziņā bija padota Robežsargu brigāde un Aizsargu organizācija.
Robežsargu brigādē, kas atradās iekšlietu ministra pakļautībā, 1940. gada vasarā bija pieci bataljoni ar aptuveni 1200 kareivjiem un instruktoriem un simt virsniekiem. Cīņai pret kontrabandistiem tika iesaistīts motora kreiseris «Sams» un motora torpēdlaiva «Bulta».
Īpašu vietu Latvijas armijas operatīvajos un mobilizācijas plānos ieņēma Latvijas Aizsargu organizācija, kura radās jau Brīvības cīņu laikā 1919. gadā un bija sabiedrisko lietu ministra pakļautībā. Organizācijas pamatu veidoja 19 teritoriālie pulki, katrā apriņķī viens ar 2—5 bataljoniem un 1—3 jātnieku eskadroniem katrā. Bija arī Dzelzceļa aizsargu pulks un Aizsargu aviācijas pulks ar 31 lidmašīnu un jūras aizsargu vienības.
 |
| Jātnieku pulka kareivis |
 |
| Aizsargs |
Aizsargi dalījās ierindas un ārrindas aizsargos. Ierindas kategorijā bija visi karadienestam derīgie aizsargi un instruktori līdz 40 gadu vecumam. Kopš 1923. gada aizsardžu pulciņos sāka apvienoties arī sievietes. Viņas iesaistījās dažādos saimnieciskajos darbos, gatavojās sanitārajam dienestam, palīdzēja ziedojumu vākšanā.
Radās arī aizsargu sportistu pulciņi, kuros uzņēma jauniešus no 14 gadu vecuma. 1939. gadā aizsargu sportistu pulciņu dalībnieki tika pārdēvēti par jaunsargiem.
 |
| Aizsardzes Tukumā |
1939. gadā Aizsargu organizācijā bija 45 000 aizsargu, 12 000 aizsardžu un 11 000 jaunsargu, pavisam 68 000 dalībnieki.
6. 5. Latviešu karavīru gaitas Otrajā pasaules karā
6. 5. 1. Latvieši sarkanajā armijā Jau 1941. gada vasarā cīņās pret vācu armiju tika iesaistīts 24. teritoriālais korpuss, kas bija izveidots uz Latvijas armijas bāzes. Šo korpusu pēc smagiem zaudējumiem izformēja.
1941. gada 3. augustā PSRS Valsts aizsardzības komiteja pieņēma lēmumu izveidot atsevišķu 201. latviešu strēlnieku divīziju. Tā tika noformēta Gorohovecā (Gorkijas apgabalā) no Krievijā dzīvojošiem latviešiem un Latvijas bēgļiem. 1941. gada decembrī divīzija piedalījās Maskavas kaujās Narofominskas un Borovskas rajonā, kur cieta lielus zaudējumus. Divīziju sāka papildināt ar citu tautību karavīriem. 1942. gada sākumā tajā bija tikai 51% latviešu.
Pēc kaujām pie Maskavas 201. latviešu strēlnieku divīziju pārcēla uz Demjanskas placdarmu, kur tā piedalījās sīvās un asiņainās cīņās pret ielenkto vācu grupējumu. Par parādīto varonību 1942. gada 5. oktobrī divīzijai piešķīra 43. latviešu strēlnieku gvardes divīzijas nosaukumu.
1943. gadā tika izveidoti arī citi latviešu karavīru formējumi sarkanajā armijā — 1591. zenītartilērijas pulks, 1. latviešu bumbvedēju aviācijas pulks, 1942. gadā kādu laiku darbojās arī Latviešu strēlnieku tanku kolonna.
 |
| Latviešu karavīrs sarkanajā armijā |
1944. gadā tika noformēta otra — 308. — latviešu strēlnieku divīzija, kuru apvienojot ar 43. latviešu strēlnieku gvardes divīziju izveidoja 130. latviešu strēlnieku korpusu, kas jūlijā sāka cīņas Latvijas teritorijā, bet kara beigās cīnījās Kurzemes frontē, kur atsevišķās kaujās tai bija pat jācīnās pret latviešu leģionāriem, kas karoja vācu pusē. Kara laikā pavisam sarkanās armijas pusē cīnījās aptuveni 100 000 Latvijas iedzīvotāju, no kuriem puse krita kaujās.
6. 5. 2. Latvieši Vācijas bruņotajos spēkos
Latviešu pašaizsardzības vienības, kuras izveidoja, sarkanajai armijai atkāpjoties no Latvijas, vācieši izformēja. To vietā tika izsludināta pieteikšanās brīvprātīgajos policijas bataljonos. 1941. gadā noformēja pirmos trīs bataljonus. 1942. gadā brīvprātības princips vairs netika ievērots, jo daudzi Latvijas iedzīvotāji jutās vīlušies vācu okupācijas varā. Lai gan šie bataljoni tika saukti par policijas bataljoniem, tie cīnījās arī frontē.
Kad situācija Austrumu frontē Vācijai kļuva nelabvēlīga, okupācijas vara spieda latviešu pašpārvaldi piekrist latviešu leģiona formēšanai.
 |
| Latviešu karavīrs vāciešu armijā |
1943. gada 10. februārī Ā. Hitlers parakstīja pavēli par Latviešu brīvprātīgo SS leģiona izveidošanu vācu Ieroču SS (Waffen SS) karaspēka sastāvā. Ar latviešu leģionu vēlāk saprata visas latviešu vienības vācu armijā, kuru kodolu veidoja divas (15. un 19.) kājnieku divīzijas. Par divīziju pamatu kļuva pirmie trīs policijas bataljoni. Leģions pēc izveidošanas uzreiz tika nosūtīts uz Austrumu fronti.Vairākums latviešu karavīru domāja, ka viņi cīnās arī par Latvijas brīvību, un tādēļ karoja pašaizliedzīgi. Vissīvākās kaujas latviešu leģiona divīzijas izcīnīja Volhovas purvos un Veļikajas upes rajonā Krievijā, kā arī pie Jelgavas un Kurzemes aizstāvēšanā. Leģionā bez divām kājnieku divīzijām bija arī citas karaspēka daļas: robežapsardzības pulki, zenītartilērijas daļas, sapieri, aviācijas leģions «Latvija».
Kara noslēgumā abu divīziju likteņi šķīrās. 19. divīzija pēc varonīgām cīņām Kurzemes frontē un pēc Vācijas kapitulācijas 1945. gada 8. maijā nonāca padomju gūstā. Leģionārus izsūtīja uz Sibīrijas nometnēm, jo pēc dokumentiem viņi skaitījās brīvprātīgie, bet patiesībā lielākā daļa tika mobilizēti pret viņu gribu.
15. divīziju kara gaitas aizveda uz Vāciju, kur tā tika pārformēta. Pēc smagām kaujām Pomerānijā un Berlīnes aplenkumā lielākā daļa no divīzijas padevās gūstā angļu un amerikāņu armijas daļām. Sākumā viņiem klājās grūti nepareizā priekšstata dēļ, ka viņi dienējuši SS karaspēkā. Pēc situācijas noskaidrošanas latviešu karavīri pamazām varēja atstāt nometnes un pārcelties uz dzīvi rietumvalstīs. Kopumā kara laikā vācu dienestā tika iesaistīti apmēram 140 000 Latvijas pilsoņu. Vairāk nekā puse no viņiem palika kauju laukos.
Kara noslēgumā abu divīziju likteņi šķīrās. 19. divīzija pēc varonīgām cīņām Kurzemes frontē un pēc Vācijas kapitulācijas 1945. gada 8. maijā nonāca padomju gūstā. Leģionārus izsūtīja uz Sibīrijas nometnēm, jo pēc dokumentiem viņi skaitījās brīvprātīgie, bet patiesībā lielākā daļa tika mobilizēti pret viņu gribu.
15. divīziju kara gaitas aizveda uz Vāciju, kur tā tika pārformēta. Pēc smagām kaujām Pomerānijā un Berlīnes aplenkumā lielākā daļa no divīzijas padevās gūstā angļu un amerikāņu armijas daļām. Sākumā viņiem klājās grūti nepareizā priekšstata dēļ, ka viņi dienējuši SS karaspēkā. Pēc situācijas noskaidrošanas latviešu karavīri pamazām varēja atstāt nometnes un pārcelties uz dzīvi rietumvalstīs. Kopumā kara laikā vācu dienestā tika iesaistīti apmēram 140 000 Latvijas pilsoņu. Vairāk nekā puse no viņiem palika kauju laukos.
