Cīņa ar Bermontu


Ģenerāļa Pētera Radziņa īsa biogrāfija
            Ģenerālis Pēteris Radziņš, Latvijas atbrīvošanas kara cīņu organizētājs, to vadītājs un Latvijas armijas komandieris dzimis 1880.gadā Valkas apriņķa Lugažu pagasta „Jaunvīndedžu” mājās kā saimnieka dēls. Savu bērnību viņš pavadīja minētajās lauku mājās, reliģiozā ģimenē, kur zēns, kā parasti visi lauku bērni, veica savam vecumam piemērotus lauku darbus. Lasīt viņš iemācījās agri, vienlaikus ar savu vecāko brāli. Pēties Radziņš mācījās Lugažu draudzes skolā, Valkas pilsētas skolā un Nelsona privātskolā. Skolas brīvlaikos viņš strādāja tēva mājā dažādus lauksaimniecības darbus, taču tie viņa prātu un sirdij saistīja maz. Zēna neatvairāmais sapnis bija kļūt par armijas virsnieku.
            Un tā 1898.gadā viņš brīvprātīgi iestājās Cariskās Krievijas armijas 112.kājnieku pulkā. 1899.gadā Pēteris Radziņš tika komandēts uz Viļņas kara skolu, kuru viņš 1901.gadā beidza ļoti sekmīgi – ar izcilību. Tad sekoja dienests 24.Simbirskas kājnieku pulkā Lomžā, Polijā.
            Būdams jauns virsnieks, Pēteris Radziņš kā brīvprātīgais piedalījās Krievijas-Japānas karā. Viņu iedalīja 10.Austrumsibīrijas strēlnieku pulkā rotas komandiera amatā un viņš, jauns, nepieredzējis karavīrs, drīz vien guva pirmās ugunskristības. Šo karu Krievija zaudēja un Pēteris Radziņš 1906.gada maijā atgriezās Polijā savā iepriekšēja pulkā.
            1907.gada oktobrī Pēteris Radziņš tika komandēts uz Nikolaja ģenerālštāba akadēmiju Pēterburgā. Viņš sekmīgi nokārtoja abu pakāpju iestāšanās eksāmenus (kar apgabala štābā un akadēmijā); mācību laikā tika paaugstināts štāba kapteiņa pakāpē P.Radziņš akadēmiju beidza 1910.gadā – atkal ar izcilām sekmēm; viņu paaugstināja kapteiņa dienesta pakāpē un nosūtīja dienēt Varšavas kara apgabala štābā. 1910.gādā viņš komandēja rotu 32.kājnieku pulkā un drīz tika pārvietots uz ģenerālštābu un iecelts par 38.kājnieku divīzijas adjutantu.
            1914.gada maijā Pēteris Radziņš tika piekomandēts aviācijas karaspēkam, bet, sākoties Pasaules karam, izgāja kara laukā kā 38.divīzijas adjutants. Kopā ar divīziju viņš piedalījās kaujās pie Komarovas – 5.armijas cīņu degpunktā, kā arī citās svarīgās šīs divīzijas kaujās. Tad Pēteris Radziņš tika pārcelts uz 58.dicīziju un tās sastāvā piedalījās kaujās pie Varšavas u.c. maijā viņu pārcēla uz Novogeorgijevskas cietoksni kā štāba vecāko adjutantu. Cietoksni ielenca vācu karaspēks, un ,kad jau tā ziemeļu forti bija krituši, kapteinis Pēteris Radziņš ar lidmašīnu aizlidoja uz Belostoku. Tā paša gada augustā viņš tika iecelts par sevišķu uzdevumu virsnieku pie Rietumu frontes štāba, bet novembrī nozīmēts par 8. Sibīrijas divīzijas štāba priekšnieka vietas izpildītāju. Nākamā (1915.) gada decembrī viņu paaugstināja par pulkvežleitnantu un vēl pēc gada – 1916.gada februārī – Pēteri Radziņu iecēla par 61.divīzijas štāba priekšnieku. 1917.gadā Pēteris Radziņš tika paaugstināts par pulkvedi.
            Pēc Krievijas revolūcijas, līdz 1918.gada sākumam, Pēteris Radziņš bija Rumānijā, bet, kad tika izveidota Ukrainas hetmaņa valsts, viņš kļuva par tās armijas Ģenerālštāba organizācijas un apmācības daļas priekšnieku. Pēc hetmaņa krišanas Pēteris Radziņš 1918.gada 27.decembrī atkal iestājās Ukrainas armijā un tika iecelts par ģenerālštāba priekšnieka palīgu. ŠO amatu pulkvedis Pēteris Radziņš ieņēma līdz 1919.gada septembrim, kad kopā r Ukrainas valsts vadītāju S.Petļuru aizbrauca uz Poliju.
            Pulkvedis Pēteris Radziņš sāka apsvērt atgriešanās iespēju Latvijā. Varšavā viņš sastapa Latvijas delegāciju un pieņēma lēmumu doties uz Latviju.
            Rīgā viņš ieradās 25.oktobrī, tieši kritiskajā brīdī, kad vairāk nekā 2/3 valsts teritorijas bija okupētas. Padomju Krievija bija okupējusi Latgali, bet lielāko daļu Kurzemes un Zemgali – ģenerāļa fon der Golca armija, kura vēlāk nosauca par Bermonta armiju; Latvijas nacionālā armija arī tajā laikā bija maza – nepilnas 3 divīzijas, un tai vienlaicīgi bija jākaro divās frontēs ar iepriekšminēto lielvalstu armiju grupējumiem.
            Uzzinājis par Latvijas kritisko militāro stāvokli, Pēteris Radziņš saprata, ka viņam nāksies pārvarēt ļoti lielas grūtības, tomēr pēc grūtām sarunām viņš apņēmās pildīt piedāvātos Latvijas armijas virspavēlnieka štāba priekšnieka amata pienākumus, un 1919.gada 27.oktobrī viņu iecēla šajā amatā. Pēteris Radziņš nekavējoties uzsāka darbu šajā postenī.
            Pulkvedis saprata, ka uzbrukuma operācijas viņam būs jāplāno ar tām pašām karaspēka daļām, kuras 9.otobrībija atkāpušās no Daugavas kreisā krasta uz labo krastu bez Virspavēlniek  Štāba atļaujas. Šīm karaspēka daļām ienaidnieks būs jāpadzen no Latvijas rietumu daļas teritorijas – Zemgales un Kurzemes.
            Pulkvedis Pēteris Radziņš un citi virsnieki izskaidroja karavīriem, ka bermontiešu nodoms ir sākotnēji ieņemt Rīgu un pēc tam iekarot visu Latviju; to skaidri norādīja pie Bermonta armijas nodibinātā t.s. „Niedres valdība”. Tā atjaunos izpostītās muižas un latvieši atkal vergos baroniem. To, protams, nevēlējāsneviens karavīrs. Tā uzbrukumam paredzētais karspēks šā laikā tika saliedēts it kā vienā organismā un lielā steigā gatavojās paredzētajam uzbrukumam.
            Pulkvedis Pēteris Radziņš centās iegūt informāciju par Bermonta bruņotajiem spēkiem. Viņš konstatēja, ka Bermonta armijas sastāv no:
      - Dzels divīzijas – ap 5000 kājniekiem un 20 lielgabaliem;
      - Vācu leģiona – ap 5500 kājniekiem un 39 lielgabaliem;
       -Krievu nodaļas – 1500 kājniekiem un 6 lielgabaliem.

             Šajā armijā spavisam bija 12000 kājnieku un 66 lielgabali, bet papildus vēl daudz ložmetēju, mīnmetēju, lidmašīnu un cita bruņojuma. Varētu teikt, ka Bermonta armija nebija sevišķo liela, taču ar ļoti labu bruņojumu, un to sakaut un izdzīt no mūsu zemes bija ārkārtīgi grūts uzdevums. Turklāt, Bermonta armija galvenokārt sastāvēja no Pirmā pasaule kara dalībniekiem – pieredzējušiem vācu armijas karavīriem; šīs armijas komandieris bija ģenerālleitnants Eberhards.
            No Latvijas armijas puses minētajā uzbrukumā arī bija paredzēta aptuveni 12000 kājnieku piedalīšanās, bet smagā bruņojuma (lielgabalu u.c.) Latvijas armijai bija vismaz trīs reizes mazāk nekā Bermonta armijai.
           Pulkvedis Pēteris Radziņš steidzīgi nodibināja lietišķus kontaktus ar Sabiedroto flotes virspavēlnieku, lūdzot flotes artilērijas palīdzību 3.novembrī paredzētajā uzbrukumā. Flotes virspavēlnieks to arī apsolīja, reizē norādot, ka flotes artilērija uzbrukumu var atbalstīt tikai līdz 12 verstu attālumam.
          Visā uzbrukuma sagatavošanas laikā ļoti nopietni strādāja sakaru speciālisti, jo sakaru sistēma bija samērā sarežģīta. Virspavēlnieka štābam bija nepieciešami cieši sakari ar novērošanas punktiem baznīcas torņos Daugavas labajā krastā, ar flotes komandpunktu Daugavā un ar uzbrūkošā karaspēka daļu štābiem Daugavas kreisajā krastā. Sakaru sistēma tika vairākas reizes pārbaudīta, atzīstot, kā tā darbojas normāli.
           Plānojot artilērijas bateriju izvietojumu, karavīri pēkšņi aptvēra, ka tikko saņemtajiem jaunajiem angļu lielgabaliem trūkst mērķēšanas ietaises un uzbrukumā tos izmantot nevar. Tas bija ļoti nepatīkams pārsteigums; lielā steigā tika sameklēti speciālisti, kuri kopā ar artilēristiem, strādājot arī naktīs, mērķēšanas ietaises tomēr izgatavoja un lielgabali bija gatavi uzbrukumam.
           Visā uzbrukuma sagatavošanas laikā ienaidnieks tika maldināts ar mūsu izlūku darbības aktivizēšanos. Bija svarīgi, lai ienaidnieks nesaprastu, kurā vietā īsti notiks uzbrukums. Vēl dažas dienas pirms uzbrukuma bermontieši Daugavā starp Rīgu un Jaunjelgavu uz ledus svaidīja rokas granātas, lai ielauztu ledu un tā nepieļautu uzbrukumu šajā frontes posmā.

Pulkveža Pētera Radziņa izstrādātais Rīgas atbrīvošanas 3.novembra uzbrukuma plāns
 
           Kā vispiemērotākā vieta uzbrukuma sākšanai tika izvēlēta mūsu esoša frontes līnija Daugavas kreisajā pusē no Rīgas līdz Bolderājai un tur paredzēts:
 
1. Uzbrukumu virzīt dienvidu virzienā, apejot Torņakalnu no rietumiem. Daugavas labajā krastā aktivizēt karaspēka darbību tā, it kā notiktu gatavošanās uzbrukumam pa tiltiem. Ar jaunajiem angļu lielgabaliem no Daugavas lavā krasta izdarīt Torņakalna apšaudi visu uzbrukuma laiku (8 diennaktis); arī tādēļ, lai sagrautu ienaidnieka kā fiziskos, tā garīgos spēkus.
 
2. Uzbrukumu pamatīgi sagatavot ar Sabiedroto karaflotes artilērijas uguni un vērst to Šampētera virzienā. Pēc Tames muižas un Šampētera ieņemšanas turpināt uzbrukumu Torņakalnam rietumu un dienvidrietumu virzienā, t.i., uzbrukt Torņakalna nocietinājumiem no pretējās puses, kur viņi mūsu uzbrukumu nemaz negaidītu.
 
3. Mūsu karaspēks ir jauns, tas jāpieradina uzvarēt, tādēļ sākumā jāuzbrūk vietās, kur Sabiedroto flote ienaidnieka spēkus pilnīgi sagrāvusi. Tur apvidus jāieņem, esot apmierinātiem kaut ar mazākiem, bet drošiem panākumiem, tā pieradinot karaspēku uzvarēt, ticēt saviem spēkiem un priekšniekiem.
 
             Ar 3.novembra uzbrukuma operatīvo plānu pulkvedis Pēteris Radziņš iepazīstināja Sabiedroto karaflotes virsniekus. Viņi uzskatīja, ka Latvijas nelielajai armijai, bruņotai ar vieglajiem strēlnieku ieročiem, sakaut tik stipru ienaidnieku var neizdoties. Viens no flotes virsniekiem jautāja pulkvedim Radziņam, kādas ir viņa rezerves, ko sūtīt kaujā ienaidnieka stipra pretuzbrukuma gadījumā, uz ko pulkvedis Pēteris Radziņš viņam atbildēja: „Mūsu rezerves ir mūsu patriotisms un mūsu tautas lūgšanas!”.
            Sabiedroto karaflotes pavēlniecība apsolīja ar savu flotes artilēriju atbalstīt 3.novembra uzbrukumu.
            2.novembrī vēl tika pārbaudīti un vajadzība gadījumā papildināti munīcijas krājumi visām ieroču šķirām. Tāpat pārbaudīja artilērijas bateriju izvietojumu un mērķus, uz kuriem šaus pašu artilērija un bruņoto vilcienu lielgabali un uz kuriem – flotes artilērija. Pulka komandieriem u.c. daļu komandieriem kartē tika skaidri parādīti un izskaidroti uzbrukuma virzieni. Tākā laiks bija samērā auksts, karavīri iespēju robežās tika apgādāti ar apģērbu un apaviem, kā arī pārtiku.
            1919.gada 3.novembra rītā, gaismai austot, Sabiedroto karaflote atklāja ļoti stipru artilērija uguni uz iepriekš saskaņotajiem mērķiem un to pašu darīja mūsu artilērijas baterijas un bruņotie vilcienu lielgabali.
            Sevišķi interesanta ir kaujā pieredzējušā pulkveža Pētera Radziņa darbība. Viņam kā štāba virsniekam bija jāizstrādā tikai minētā uzbrukuma operācija, taču līdz ar pirmajiem lielgabala šāvieniem Pēteris Radziņš kļuva par komandējošā sastāva virsnieku un uzņēmās uzbrukuma operācijas vadību līdz tās pabeigšanai – uzvarai. Šāda rīcība prasa no virsnieka ārkārtīgi lielu piepūli un uzupurēšanos tauta un valsts labā. To spēj tikai patiess patriots.
            Pirmajā uzbrukuma dienā, t.i., 3.novembrī, armijai paredzētie uzdevumi tika izpildīti ļoti sekmīgi. 4. Un 5. Novembrī ienaidnieks jau bija nedaudz attapies no spēcīgā artilērijas uzbrukuma un sāka organizēt vājus, nervozus pretuzbrukumus, taču tos mūsu armija veiksmīgi atvairīja. 5., 6. un 7.novembrī Latvijas armijai nebija lielas sekmes, jo frontes vidusdaļā tā ar kaujām bija aizgājuši samērā tālu, bet abi flangi bija palikuši nekustīgi. Tādēļ 6.novembrī tika izdota kategoriska pavēle – atbrīvot no ienaidnieka Jūrmalu. Pēc 2 dienu smagām kaujām ienaidnieku no Jūrmalas izdzina, līdz ar to fronte iztaisnojās un kļuva īsāka. Arī kreisajā flangā izdevās ieņemt cementa fabriku un pēc tam Zasulauka dzelzceļa staciju. Tā, saīsinot frontes līnijas garumu, tika atbrīvots karaspēks galvenajam mērķim – Torņakalna ieņemšanai. Pret Torņakalna nocietinājumiem gandrīz visu uzbrukuma laiku ar angļu jauno lielgabalu baterijām tika vērsta artilērijas uguns no Daugavas labā krasta. Jāpiebilst, ka flotes artilērija šauj tikai uz redzamiem mērķiem ar tēmēšanu. Šī iemesla dēļ tā uzbrukumu varēja atbalstīt galvenokārt uzbrukuma sākumā līdz12 verstu attālumam. Viss pārējais uzbrukums tika veikts galvenokārt ar kājnieku ieročiem un mūsu pašu nedaudzajām artilērijas baterijām. 
            10.novembrī no rīta Torņkalns ar kaujām tika apiets, uzbrūkot tam no rietumiem un dienvidiem. Ienaidnieks ļoti sīvi pretojās. Visas mūsu karaspēka daļas izrādījāa ārkārtīgi lelu drošsirdību un izveicību. Labākās sekmes Latvija sarmijai bija nakts kaujās, kaut gan karavīri tām menazneijaapmāvīti. Tika saņemt slīti daudz trofeju, vienā kaujā 10 lielgabali ar munīciju, divi no tiem bija pielādēti un nebija paspējuši izšaut, kas norāda uz ienaidnieka paniku un apjukumu. Saņemti tika ļoti daudz zirgu pajūgi un citi armijaspiederumi. 
            Mūsu karavīr cīnījās tiešām lieliski. 8 dienu ilgās kaujā svini bija aizmirsuši par izsalkumu un nogurumu. 1919.gada 10.novembra rītā tika uzsākts mūsu karaspēka galvenais uzbrukums visā frontes garumā no Jūrmalas līdz Jaunjelgava. Uzbrukuma operāciju vadīt atkal uzņēmās pulkvedis Pēteris Radziņš pats. Visu uzbrukuma laiku ienaidnieks tika maldināts, lai tas nezinātu, kur notiks mūsu armijas galvenais trieciens.
            Ienaidnieks vēl joprojām izrādīja lielu pretestību, vācu karavīri šāva uz mums ar visa veida ieročiem, netaupot arī artilērijas lādiņus, tik ilgi, kamēr viņu dzīvības izbeidza mūsu ieroči. Tādēļ mūsu karaspēks uz priekšu varēja virzīties samērā lēni. Šajā uzbrukuma operācijā Sabiedroto flote nevarēja sniegt atbalstu lielā attāluma dēļ, un bija jāiztiek tikai ar pašu nelielo artilērijas bateriju skaitu. Sājā uzbrukuma operācijā visā frontes garumā mūsu karaspēks veltīja vislielāko enerģiju un militārās zināšanas, lai šo operāciju pabeigtu visīsākajā laikā ar uzvaru. Un 10.novembra naktī ar kaujām tika ieņemts Torņakalns. Bet vēl 10.novembrī notika ielu cīņas ar labi bruņotiem ienaidnieka karavīriem. 
 
      Tikai 1919.gada 11.novembra rītā apklusa lielgabalu dārdoņa – Rīga bija atbrīvota no ienaidnieka, pateicoties mūsu varonīgajiem karavīriem un šīs operācijas vadītājam pulkvedim Pēterim Radziņam.
 
            Latvijas Nacionālā Armija iezīmēja spožu uzvaru Rīgas atbrīvošanas kaujās – Torņkalna frontē no Jūrmalas līdz Jaunjelgavai. Šos mūsu panākumus nodrošināja:
1. Mūsu Nacionālās Armijas karavīru fiziskā un garīgā izturība, varonība, izveicība un tas, ka uzbrukuma operācijas sagatavoja un vadīja ļoti prasmīgi izglītotais un kaujās daudz pieredzējušais pulkvedis Pēteris Radziņš.
2. Ienaidniekam bija ne visai laba karaspēka vadība, kas, protams, nedaudz uzlaboja mūsu situāciju.
3.Sabiedroto karaflotes artilērijas graujošā uguns deva iespēju mūsu armijai sekmīgi turpināt Latvijas atbrīvošanas varonīgās cīņas.
4. Visā uzbrukuma laikā izdevās pretinieku maldināt tā, lai tas nezinātu, kur notiks Latvijas armijas galvenais izšķirošais uzbrukuma trieciens.
5. Latvijas armijas karavīri (daudzi pavisam jauni zēni) cīnījās par savas zemes un tautas atbrīvošanu. Bermonta armijai šāda mērķa nebija, viņu armijas sastāvēja no algotņiem.
 
               Pēc Torņkalna ieņemšanas bija redzams, ka tur bija aizstāvējusies Dzelzs divīzija. Tā ilgstošajā kaujā bija tik stipri cietusi, ka nevarēja par normāli atkāpties. Dzelzs divīzijai kritiskajā brīdī t.i., 10.novembrī, to paglāba blakus esošais Vācu leģions, kurš atsūtīja „Baltenland” pulku ar vienu artilērijas bateriju. Minētais pulks bija palīdzējis Dzels divīzijai kaut cik normāli atkāpties.

Jelgavas atbrīvošanas uzbrukuma operācija, kura reizē bija arī Kurzemes un Zemgales atbrīvošanās operācija

       Pulkvedis Pēteris Radziņš atkal lielā steigā izstrādāja šīs uzbrukuma operācijas plānu un tūlīt pats to uzsāka realizēt. Viņš analizēja divus uzbrukuma variantus:
 1. Nekavējoties uzbrukt pa Jelgavas šoseju ienaidniekam, kurš atkāpjas;
 2. Sakārtot karaspēku un sistemātiski virzīt uzbrukumu abos flangos, vadot tos visā frontes garumā, šādā veidā aizdzenot ienaidnieku ne tikai no Jelgavas vien, bet vēl visā frontes garumā un plašā teritorijā.
Kā piemērotākais tika atzīts 2.variants un pulkvedis Pēteris Radziņš nekavējotiesnoteica uzbrukuma virzienus abiem frontes flangiem un arī karaspēka izvietojumu visā frontes garumā. Pulka komandieriem u.c. karaspēka daļu komandieriem uzdeva praksē pierādīt savas „Lauka kustības kaujas taktikas” lietošanas zināšanas, jo fronti, kas sniedzās no Jūrmalas līdz pat Jaunjelgavai, komandēt no viena galvenā štāba nebija iespējams. Turklāt reljefs šajā apvidū ir samērā paugurains, teritorija apaugusi arī ar mežu. No centrālā štāba bija iespējams noteikt tikai uzbrukuma virzienu lielākajām karaspēka vienībām.
Būtu naivi domāt, ka ienaidnieks būtu atteicies no Kurzemes iekarošanas.
Kļuva zināms, ka Bermonta armijai ticis atsūtīts karavīru papildinājums – Rosbaha grupa ar apmēram 1000 karotājiem Jelgavas frontei. Arī pie Liepājas ienaidniekam bija pienācis papildinājums 700 – 1000 karotāju. Pienāca arī ziņa, ka ienaidnieks ieņemisagrākās Olaines pozīcijas, bet tas mūsu karaspēka vadību – pulkvedi Radziņu – nemaz nesatrauca, tāpat kā viņu neuztrauca arī Bermonta armijas karotāju skaitliskais papildinājums.
Sākot ar 11. Un 12. Novembri, Latvijas karaspēks abos flangos varēja sākt virzīties uz priekšu , t.i., sākt uzbrukumu un izlūkpatruļu darbību, bet karaspēka daļām uz Jelgavas šosejas bija pagaidām jāpaliek uz vietas.
13.novembrī uzbrukuma kaujā pie Baldones ienaidniekam tika atņemta labā kārtībā esoša lidmašīna u.c. trofejas.
Ap 15.novembri bija dzirdams, ka Kurzemē ieradusies sabiedroto militārā komisija, kuras priekšsēdētājs bija ģenerālis Nīsels.
16.novembrī ar strauju triecienu Valmieras pulka 1. Bataljons pulkvežleitnanta Liepiņa vadībā ieņēma Bauskas pilsētu un arī tur ieguva ļoti daudz trofeju.
Šajā dienā enerģiska virzīšanās uz priekšu notika visā frontē. No ienaidnieka karaspēka daļām iztīrīja rajonu no Ķemeriem līdz pat Kalnciemam. Smagas kaujas notika Ērzeļa kroga rajonā, ko ienaidnieks vairākkārt centās ieņemt, bet mūsu armija veiksmīgi atvairīja uzbrukumus.
18.novembra rītā ienaidnieks bija uzsācis uzbrukumus vairākās vietās visā plašajā frontes teritorijā, taču arī šos uzbrukumus mūsu karaspēks vairumā gadījumu atsita. 17. Un 18.novembrī ienaidnieks bija sevišķi aktīvs, izrādot spēcīgu pretestību visā frontes garumā. Kā vēlāk noskaidrojās, ienaidnieka aktīvajai rīcībai un daudzajiem pretuzbrukumiem šajās dienās ir bijusi sevišķa nozīme, jo Jelgavā tobrīd bija ieradies ģenerālleitnants Eberhards, kas pārņēma savā vadībā visu Bermonta karaspēku. Latvijas armijas vadība, t.i., pulkvedis Radziņš, secināja, ka mūsu uzbrukuma operācija norit normālā gaitā, un, ka ienaidnieka pretuzbrukumi nav nekas sevišķs.
18.novembra vēlā vakarā pa radio tika saņemta no Jelgavas šāda telegramma: „Latvijas Armijas Virspavēlniekam. Krievijas rietumarmija ir pārgājusi Vācijas apsardzībā. Esmu pieņēmis viņas virspavēlniecību. Lūdzu dot pa radio piekrišanu naktī no 19. Uz 20. – pārtraukt karadarbību pamiera sarunu iesākšanai. Ģenerālleitnants Eberhards, vācu virspavēlnieks Baltijā.” Šī telegramma tika atstāta bez ievērības. Ģenerālštāba pulkvedis P.Radziņš nolēmj, ka Kurzemei ātrāk atbrīvot varēs ar karu, nekā ar sarunām. Un viņa rīcība bija pareiza, jo Bermonta armijai jau bija uz uztura pavisam 47000 karotāju un no Vācijas it kā ar kājām bija vēl atnākuši aptuveni 2000 vīru, tātad ģenerālim bija vajadzība armiju sakārtot un palielināt karavīru skaitu un bruņojumu.
19.novembrī Rīgas pulks jau gaismai austot bija nostājies uz Iecavas upes labā krasta un ar karavīru labi tēmētu šauteņu un ložmetēju uguni pie Diču mājām bija notriecis ienaidnieka lidmašīnu, kas krītot bija sadegusi.
Valmieras pulka kreisais flangs tika pastiprināts ar tādu aprēķinu, lai tas būtu pietiekami stiprs Jelgavas apiešanai no austrumiem un dienvidaustrumiem, tādā veidā apdraudot ienaidnieka atkāpšanās ceļu.
20.novembrī notika smagas kaujas Ērzeļa kroga rajonā, jo ienaidnieks mūsu uzbrukumam izrādīja ļoti lielu pretestību. Tikai ap plkst.19.00 izdevās ieņemt Ērzeļa kroga rajonu un aizdzīt ienaidnieka bruņoto vilcienu.
Jelgavu bija paredzēts ieņemt, uzbrūkot ienaidnieka flangiem no divām pusēm (skatīt Jelgavas atbrīvošanās kauju shēmu). Uzbrukumu vietās nostādītas artilērijas baterijas, piegādāta munīcija, doti uzdevumi mūsu nelielajai aviācijas vienībai un veikti citi uzbrukuma sagatavošanas pasākumi.
21.novembrī bija jāveic izšķirošā kauja, tāpēc tika uzdots veikt visenerģiskāko uzbrukumu. Visā frontes garumā kaujas sākās gaismai austot, bet Rīgas un Cēsu pulku atrašanās rajonos tās bija turpinājušās jau visu iepriekšējo nakti. Ap plkst. 15.00 Rīgas pulks bija nonācis ar kreiso flangu pie Lielupes tilta. Pulka karaspēka daļas pārgāja tiltu un ar kauju ieņēma Jelgavas dzelzceļa staciju, kā trofeju iegūstot lielgabalu. Tikai pēc dzelzceļa stacijas ieņemšanas ienaidnieks sāka atkāpties no Jelgavas un ap plkst. 19.00 Jelgavas pilsēta ar kaujām tika atbrīvota. Tātad Jelgavu pilnīgi atbrīvoja 1919.gada 21.novembrī.
Arī pie Liepājas ienaidniekam bija ieradušies 700 – 1000 karotāji, kas 14.novembrī deva ierosmi uzsākt uzbrukumu Latvijas armijas bruņotajiem spēkiem. Īpaši stiprs uzbrukums bija pie Tosmāres ezera, tomēr, pateicoties Sabiedroto flotes artilērijas ugunij, ienaidnieku izdevās aizdzīt. Jau 15.novembra naktī ienaidnieks sāka atkārtoti uzbrukt ar stipru artilērijas un mīnmetēju uguni un šoreiz garnizona karavīri bija spiesti atkāpties. Tomēr ar ļoti strauju pretuzbrukumu mūsu karavīriem izdevās ienaidniekam nodarīt ievērojamus zaudējumus un to padzīt. Sagūstītie bermontieši izrādījās piedzērušies. Liepājas garnizona karavīri bija lieliski izpildījuši savu uzbrukumu.
22.novembrī tika saņemts ģenerāļa Nīsela priekšlikums – izbeigt kaujas un dot iespēju Bermonta armijai evakuēties no Kurzemes. Bermontieši bija stipri noguruši un atkāpās ļoti steidzīgi. Mūsu karaspēkam bija jāseko ienaidniekam un jāieņem vēl pārējās Bermonta okupētās teritorijas un tāpēc mūsu armijai nācās doties uz priekšu līdz Lietuvas robežai. Šī mūsu Nacionālās armijas virzīšanās bija vajadzīgaarī tādēļ, lai nepieļautu vietējo iedzīvotāju aplaupīšanu, mājlopu aizdzīšanu un labības aizvešanu, no ienaidnieka armijas vienībām bija jāiztīra vēl ievērojama daļa Kurzemes, bet nopietnas bruņotas cīņas vairs nenotika. Tā 22.novembrī tika ieņemta Tukumu pilsēta un tās apkārtējās apdzīvotās vietas.
23.novembrī Vidzemes divīzija bija iztīrījusi no ienaidnieka visu teritoriju gar Jelgavas – Šauļu šosejas abām malām līdz pat Lietuvas robežai.
24.novembrī Latgales divīzija ieņēma Dobeli un Pētermuižu. Atlikušajā Kurzemes teritorija, kur izvietojušās ienaidnieka karaspēka daļas, bija jāpārstaigā mūsu Nacionālās armijas daļām un ienaidnieks jāpadzen no visas Kurzemes un Zemgales teritorijas.
Pateicoties mūsu Nacionālās armijas Bruņoto spēku varonīgajiem karavīriem un it sevišķi Atbrīvošanas cīņu vadītājam ģenerālštāba pulkvedim P.Radziņam, ļoti īsā laikā (27 dienās) no ienaidnieka tika atbrīvota Rīga, Kurzeme un Zemgale.
Rīgas, Kurzemes un Zemgales iedzīvotāji ar 1919.gada 1.decembri varēja uzsākt mierīgu valsts jauncelsmes darbu, Latvieši kā Rīgā, tā Kurzemē un Zemgalē varēja pateikties Dievam, ka nu reiz ir beigusies 700 gadus ilgā verdzība. Pēc tik gariem verdzības gadiem viņi bija kļuvuši Brīvi Latvijas Valsts Pilsoņi.
1920.gada 5.februārī Latvijas valdība ģenerālštāba pulkvedi Pēteri Radziņu par kara nopelniem paaugstināja ģenerāļa pakāpē.
No visas sirds pateicamies Sabiedroto valstu valdībām par materiālo un morālo atbalstu mūsu Brīvības cīņu laikā.
Pateicīgi esam Sabiedroto valstu militārās komisijas priekšsēdētājam ģenerālim Nīsela kungam par kara darbības pārtraukšanu un bermontiešu karaspēka evakuācijas veicināšanu no Kurzemes.
Sevišķi pateicīgi esam Sabiedroto kara flotes komandējošam personālam par mūsu kaujas operāciju atbalstīšanu ar spēcīgo flotes artilērijas uguni.
Atzinību izsakām Vācu Virspavēlniekam Baltijā ģenerālleitnantam Eberharda kungam pār ātru un sekmīgu karaspēka evakuāciju no mūsu daudz cietušās latviešu zemes.

 

Ģenerālis Pēteris Radziņš. Latvijas atbrīvošanas karš 1918.-1920. I daļa. Cīņa ar Bermontu Rīga, 2005. Atkārtots un papildināts izdevums.
Abonēt: Ziņas (Atom)